Par to, kas nenotika...

 

        Kristīne, skatīdamās Mārim pār plecu, pavirši klausījās deju partnera stāstītajā. Nez kāpēc tieši šobrīd viņa atcerējās pirms došanās uz skolas salidojumu piedzīvoto. Stacijā bija pienākusi kāda čigāniete, solīdama par diviem latiem izzīlēt īsto mīlestību. Tā kā Kristīne šiem pesteļiem neticēja, viņa laipni aizraidīja tumšacaino pareģotāju “piecas mājas tālāk”, apgalvodama, ka gan jau pati mācēs atrast īsto i bez viņas palīdzības. Čigāniete tikai visgudri nosmaidīja, nomurmināja kaut ko līdzīgu “tavs mīlas mirklis tik īss, ka zūd, līdz pienāk rīts” un aizgāja cita upura medībās.

      Šis dīvainais “skaitāmpantiņš” nekādi negribēja iziet no prāta. Kristīne centās sev iegalvot, ka pārklausījusies un ka čigāniete patiesībā teikusi “tas mīlas mirklis tik īss”.

      Tas būtu loģiskāk. Cilvēki iemīlas (vai varbūt aizraujas?), staigā kādu brīdi rozā brillēm, juzdamies laimīgākie radījumi virs zemes. Bet, kad zvīņas no acīm nost, sākas rūgtā ikdiena. Netīras zeķes pagultē, nepielikta aizkarstanga un čīkstošas durvis, kas, tā vien liekas, skrāpē kādu sirdsstīgu pušu. Skaidrs, ka tādas īstas mīlestības nemaz nav. Ir tikai aizraušanās, kaislība, lai gan arī tās ir nosacītas, galu galā visa pamatā ir sekss, elementāra dzīvniecisko dziņu apmierināšana, instinktīva vajadzība vairoties, bet tad seko visu noliegtais un nievātais pieradums – rutīna. Nu kur gan vēl ārpus grāmatām, tas ir, reālajā dzīvē, sastopams kaut kas tik netverams un vārdos neformulējams “kaut kas”, ko saucam par mīlestību?

      Ik pa brīdim Kristīnes skats nevilšus aizslīdēja līdz zāles vienam kaktam, kur to noķēra tumšu acu pāris. Viņa aši aizgriezās, tomēr paspēdama ar acs kaktiņu pamanīt, ka Edgars tikko jūtami pasmaida, tikpat nevērīgi klausīdamies savā sarunu biedrē. Kristīne nodrebēja un nākamajā pagriezienā centās neskatīties tajā virzienā, taču acis kā magnēts atkal atrada tieši to puisi.

      Šī slepeno skatu mija sākās no brīža, kad abi bija saskrējušies pie ieejas durvīm. Tajā brīdī uzplaiksnīja kā zibens gaisma un Kristīne ieraudzīja viņa acis. Lai gan šis mirklis ilga tikai dažas sekundes, jaunajai sievietei šķita, ka laiks pēkšņi apstājies. Kaut kas spēcīgs, neizskaidrojams spēji pārņēma viņas prātu. It kā būtu redzējusi ko pārdabisku, un tas neizdzēšami iespiedies atmiņā. Vēl labu brīdi pēc tam sieviete nesaprata, kas noticis. Centās domāt par ko citu, klausīties bijušajā klasesbiedrā Mārī, kas šovakar pievērsa pastiprinātu uzmanību, bet gara acīs visu laiku no jauna uzzibsnīja Edgara skatiens, un viņa tīri instinktīvi tiecās atkal ielūkoties tajā.

      Kristīne Edgaru visai pavirši atcerējās no skolas laikiem. Viņš mācījās paralēlklasē, bija visai kautrīgs, bet gudrs puisis. Kādā astotajā vai devītajā klasē – viņa precīzi neatcerējās, un nebija jau ar’ nemaz tik svarīgi – Edgars bija pārgājis uz citu skolu, un kopš tās reizes viņi nebija vairs redzējušies. Līdz šim vakaram…

      Sajūtas, kas pārņēma Kristīni, mulsināja viņu. Nekas taču nebija noticis, bet vēders kņudēja, it kā tajā spietotu bites, satraukumā svīda mugura, un šis skatiens... Sieviete nesaprata, kāpēc šī tikšanās viņu tā satrauc. “Tavs mīlas mirklis tik īss…” Visvairāk viņa mulsa no tā, ka Edgars juta tās skatus, uztvēra tos un atbildēja ar smaidu. Viņi nepārmija ne vārda, bet starp abiem kaut kas notika. Kaut kas, kas lika gaisam dzirksteļot.

      Kristīni satrauca doma, ka Edgars varētu uzlūgt bijušo skolasbiedreni uz deju. Ka tādā gadījumā viņa pataisītu sevi par galīgu muļķi, mulsdama un neizprotamu iemeslu dēļ nespēdama izmocīt ne vārda. Viņa bijās no jaunas sastapšanās ar šo vīrieti, par spīti tam, ka katra ķermeņa šūna alka sajust viņu, pieskarties, saplūst… Kristīne baidījās zaudēt kontroli pār sevi, savām jūtām, ķermeni…

      Kristīne un Edgars… it kā jau kopš Blaumaņa laikiem šais vārdos būtu iekodēta kāda saikne, kāds slēdzis, kas savieno viņus vienā ķēdē un pie vismazākā īssavienojuma draud eksplodēt. Sieviete nez kāpēc atcerējās atziņu, ka aizliegtais auglis vienmēr ir salds, bet, ka tā smarža vien spēj novest līdz neprātam – tas viņai līdz šim nebija ienācis prātā.

      – Vai dejosim arī nākamo? – Māris iztraucēja Kristīni no pārdomām.

      – Ko? Jā! – viņa, mazliet saminstinājusies, piekrita, jo tā bija vienīgā iespēja neizlaist Edgaru no skata. No vietas, kur viņi bija aizņēmuši galdiņu, to kaktu, kur sēdēja viņš, nevarēja redzēt.

      – Ko tu visu laiku tā pēti? – Māris jautāja, cenzdamies izsekot partneres skatienam.

      – Neko, tāpat. Cenšos ieraudzīt pazīstamas sejas, – Kristīne sameloja un tūlīt pat sakaunējās, jo jutās kā pieķerta noziegumā, tāpēc nosolījās sev izmest no galvas (ne-)notiekošo.

      – Tu šodien esi ļoti izklaidīga, – viņš teica, kad Kristīne jau atkal pavērās zāles stūrī.

      – Nē, piedod! – viņa atvainojās un nosacīti atviegloti uzelpoja. Edgars no savas vietas bija pazudis. “Kaut viņš būtu devies mājās!” Kristīne pie sevis nodomāja, jo neparko vairs negribēja justies vāja, nespējīga kontrolēt savas izjūtas, bet tieši tādu viņu padarīja tumšo acu skats.

      Pēkšņi muzikanti pasludināja plaukstiņdeju, un raibais dejotāju pūlis uzgavilēja. Lai gan Kristīne jutās mazliet nogurusi, viņa tomēr padevās Māra lūdzošajam skatienam iesaistīties atrakcijā. Galu galā varbūt tā būs lieliska iespēja izvēdināt galvu, jo šajā dejā parasti jautrība sit augstu vilni un dejotāji ar lielu entuziasmu maina partneri pēc partnera.

      Jau pēc brīža draugs izšķīra kādu pāri, atstādams Kristīni mazam, zeltzobaini smaidīgam resnītim, kurš aši aplika savas rokas sievietes šmaugajam viduklim. Kristīne iekšēji saviebās. Plikpaurainā apalīša piere bija nosvīdusi cauri slapja, un viņš ik pēc pagrieziena tai pārvilka jau par pelēku kļuvušo kabatas lakatiņu. Arī no vīrieša krekla noteikti varēja izgriezt pāris spaiņu šķidruma, bet tā miklās rokas izraisīja sievietē tādu pretīgumu, ka viņa labprāt būtu to atgrūdusi un metusies prom.

      Par laimi, Kristīnes mocības nebija ilgas. Pie auss nosprigstīja dzidri smiekli un atskanēja priecīgi satraukta plaukšķināšana. Mazajam resnītim atkal tika kāda slaida, gaisīga būtne, bet Kristīnei…

      Viņa sastinga. Mugurai pārskrēja karsts vilnis. Ar visu augumu, katru šūnu viņa juta, ka aiz muguras stāv Viņš! Uz pieres izspiedās mazas sviedru lāsītes, bet pavēderē atkal nokņudēja. Pamirušu sirdi tā lēnām griezās riņķī un jau nākamajā brīdī atradās puiša skavās. Īss acu skats, pilns pārsteiguma un izbīļa reizē, un viņi bija saskārušies. Augumam izskrēja kā elektrības strāva.

      Viņi neizdvesa ne vārda, tikai ļāvās emociju vilnim, kas abus pārņēma. Kristīne manīja, ka Edgars vada viņu tālāk no pūļa, uz zāles tumšāko stūri. It kā negribēdams atdot deju partneri kādam plaukšķinātājam, it kā tikko būtu ieguvis dārgumu un baidītos to atkal pazaudēt, pārraut ķēdi, kas abus šovakar vienoja…

      Kad Edgars mainīja satvērienu, savus pirkstus iespraukdams starp viņējiem, Kristīnei šķita, ka harismātiskais vīrietis ielaužas viņā, iegūst viņu. Saviļņojums, kas kā devītais vilnis gāzās pār sievieti, bija tik liels, ka trīcošais augums gandrīz saļima. Edgars, to juzdams, piespieda viņu sev tuvāk.

      Pēc mirkļa sievieti ķēra jauns strāvas trieciens – uz sava kakla tā piepeši sajuta siltas lūpas. Pieskāriens bija tik īss, lai to nepamītu apkārtējie, bet pietiekami garš, lai laupītu Kristīnei jebkuru spēju valdīt pār sevi. Viņa tik tikko labsajūtā skaļi neievaidējās.

      – Varbūt iziesim laukā? – vīrietis pēkšņi ierosināja, kad deja tuvojās beigām.

      – Mēs nedrīkstam! – Kristīne nočukstēja, joprojām trīsēdama pie visām miesām. Patiesībā viņa nobijās no tā, cik ļoti abi bija gatavi pārkāpt trauslo robežu. Robežu, aiz kuras viss nebūt vairs nebija tik nevainīgs kā viss līdzšinējais. – Mēs nedrīkstam! – viņa atkārtoja, cenzdamās saņemties.

      Lai arī nekas tāds taču nebija noticis, Kristīne juta mostamies sevī sirdsapziņu. Viņa bija grēkojusi. Ļāvusi Edgaram sev pieskarties, novest līdz ekstāzei, apzināti ļāvusies nodevīgajām un veselam saprātam neizprotamajām jūtām, kas šobrīd elektrizēja abu augumus līdz baltkvēlei. Patiesībā tās izjūtas, kas viņu šobrīd pārņēma, nebija organisma alkas pēc seksa, bet drīzāk vajadzība pēc cita veida kontakta, kaut kas līdzīgs stāvoklim, kad starp diviem strāvas avotiem notiek eksplozija, tiem pat īsti nesaskaroties, vajadzība pēc enerģijas apmaiņas.

      – Tu esi droša? – viņš vēlreiz pārjautāja, mēģinādams ieskatīties deju partneres acīs. Taču viņa apzināti vairījās no šā skata.

      – Jā! – Kristīne nočukstēja, lūgdama Dievu, lai vīrietis vēlreiz to nepajautātu. Citādi…

Edgars respektēja viņas lēmumu. Saņēmis sievietes roku savējā, viņš to vadīja uz vietu, kur iepriekš bija pamanījis sēžam.

      Galds bija tukšs. Kristīne samulsusi apstājās un pārlaida skatienu zālei. Draugi, arī Māris, šķiet, bija atraduši sev labu deju partneri un nemaz nedomāja atgriezties pie galda vai arī izgājuši ārā uzelpot svaigu gaisu.

      Nu, kāpēc gan Māris šobrīd nesagaida viņu, Kristīne izmisīgi domāja, joprojām būdama spēcīgā notikušā ietekmē. Edgars nebija atgriezies savā vietā, bet mierīgi stāvēja aiz muguras. Viņa juta siltumu, kas plūda no vīrieša auguma.

      – Varbūt vēl vienu? – viņš jautāja, pieliecies klāt.

      Edgara elpa pakausī paralizēja prātu. Tikai vienu deju, Kristīne centās sevi pārliecināt. Vienu deju, un tad viss. Mēs aiziesim katrs uz savu pusi… Vairs nekad netiksimies… Tikai viena deja, un viņš jau būs pagātne… atmiņas, kurās gremdēties… Nē, labāk izdzēst… neatcerēties… nedomāt… “ka zūd, līdz pienāk rīts…”

      Mirkli atspiedusies ar muguru pret vīrieša krūtīm, Kristīne ļāvās mieram, drošībai, kas viņu pārņēma. Edgars saņēma tās plaukstas un pavērsa pret sevi. Viņa juta, kā augumi apmainās enerģijā. Šķita, ka abu asinsrite saplūst vienā. Laiks atkal bija apstājies.

      Pēc neilga brīža attapušies, viņa tā kā atrāvās viens no otra, bet palika rokās sadevušies. Nokaunējušies par savu laikam tak vājuma mirkli, abi atgriezās deju placī, jo tur viņu intīmā ķermeņu saruna varēja palikt nepamanīta.

      Dejojot Edgars nekautrēdamies spēlējās ar viņas pirkstiem. Šī rotaļa reibināja tik ļoti kā skūpsts, kas miesu dara saldkaisli gurdenu un smagu, bet garu ceļ uz augšu un dara brīvu. Aizmirsuši par visu pasauli, viņi ļāvās viens otram, izbaudīdami kaut ko līdzīgu nirvānai.

      – Man šķiet, ka es jūku prātā! – vīrietis čukstēja, ar lūpām viegli skardams Kristīnes kaklu. – Man šķiet, ka tā nevar būt, ka nekas tāds patiesībā neeksistē.

      Kristīne neatbildēja, jo viņai nebija, ko teikt. Edgars jau nupat aprakstīja viņas izjūtas, un sieviete šobrīd nespēja tās ne saprast, ne izskaidrot. Patiesībā, viņa domāja, patiesībā pēc šīs dejas viss beigsies. Paliks tikai atmiņas par pārdzīvoto. Par sajūtām, ko piedzīvo tikai vienreiz mūžā, ja lemts… Un varbūt nemaz nevajag, lai kaut kas patiešām notiktu. Reizēm arī tas, kas nenotika, ir skaistākais un dārgākais, kas cilvēkam ir. Jo tas, kas ir bijis, ir bijis, bet tas, kā nav, vēl var būt…

 

 

Bites dzēliens

 

     

      Pārgurusi kā nodzīts zirgs, iznācu no dārza pagalmā, atstādama aiz muguras trokšņaino kompāniju, kas sēdēja ap ugunskuru, dzēra alu un visai savārgušās balsīs dziedāja dziesmas.

      Kolēģe karstajā nedēļas nogalē bija uzaicinājusi visus gribētājus izvicoties siena talkā. Aktīvākie, pēc lauku eksotikas un labumiem izslāpušie pilsētnieki, kopumā deviņi, arī ar lielu prieku bija piekrituši, tad vēl nenojaušot, kas viņus te sagaida. Tas nemaz nebija – pasēdēt stundiņu pie galda kantorī, tad ar nolūku izstaipīt kaulus doties ievilkt kādu dūmu vai iemalkot kafiju un tad atkal nesteidzīgi atgriezties pie vienmuļā darba.

       Kad ieraudzījām lielo pļavu, kas mums šajās divās dienās jāpieveic, dažs jau gandrīz griezās riņķī, prātodams, kā tikt atpakaļ uz pilsētu. Bet bija jau par vēlu – sētā ieripoja no kaimiņiem aizlienētā tehnika un saimnieks krāva plecos bunti ar grābekļiem un dakšām. Meitenes, apsējušas lakatiņus, lai siens nesaķiptu matos, apņēmīgi devās uz pļavu, un puiši bija spiesti sekot, mierinot sevi ar domu, ka vakarā tiks pie saimnieka sasolītās pašbrūvētā alus mucas un īsta jērgaļas šašlika.

      Kad ap launadzi bijām šķūnī sabāzuši pusi lauka, metām mieru. Un bija arī pēdējais laiks – dažs no spēku izsīkuma nejaudāja pat dakšu vairs pacelt, kur nu to ar visu sienu uzmest uz stāvā vezuma. Meitenes sūkstīdamās braucīja plaukstas, kurās suloja tulznas. Tās, kuras piemina siena pantu šķūnī, savukārt ar šausmām skatījās uz salmu sabakstītajiem lieliem, kas tā kā tagad nesūrstēja pat pēc vissadistiskākās depilācijas metodes. Nē, nekāda izklaide šitā siena vākšana pusdesmitam govju nav!

      Vakarā visi sasēdās, precīzāk gan laikam būtu teikt – sakrita, dārzā kā nogatavojušies āboli. Kaut arī vakariņas bija brīnumgardas, katrs atlicināja kādu vietiņu vēderā arī šašlikam un piesolītajam alum. Kad bija iztukšoti pirmie kausi, publika šķita atdzīvojamies un dažs pat uzsāka kādu dziesmu.

      Man tika uzdots sameklēt Arti, kurš nemanot bija pazudis no redzesloka. Kā sprieda vairākums, droši vien kaut kur nolīdis un aizmidzis. Tā nu es uzslēju savu svina pielieto ķermeni un devos meklēt mūsu lielo anekdošu stāstītāju, būdama pārliecināta, ka diez vai viņa palīdzība te kādam būs vajadzīga – daži jau bija tādā stadijā, ka atlika vien parādīt pirkstu, lai sāktos histēriski smiekliņi.

      Izgājusi lielajā sētā, ko ieskāva klēts, šķūnis un kūts, arī atradu puisi sēžam pavērtajā siena šķūnī un… pīpējam. Patiesībā viņš tikai zelēja sakaltušu zāles stiebru, tā cenzdamies atmest šo netikumu. Atceros, ka bērnībā es ar brālēnu arī tā darīju. Gaisam, vilktam caur sauso salmu, bija tāda kā putekļu garša. Nezinu, cik veselīgi ir rīt putekļus, bet izmēģināt opapa kabinetā atrastos smēķus toreiz mums kaut kā nepietika drosmes. Un labi vien ir – jo kas zina, kā varēja beigties slepus smēķēšana siena šķūnī.

      – Pīpē? – es jautāju, tuvodamās Artim.

      Viņš paskatījās uz salmu un, sapratis manu domu gājienu, piekrītoši pamāja ar galvu. – Un ko tu klīsti?

      – Atnācu pēc tevis! Visi sailgojušies pēc anekdotēm!

      – Kaut kā netīk! – puisis saguris novilka, nometa improvizēto cigareti un paņēma nākamo. – Labāk piesēdi!

      Atslīgu viņam blakus un dziļi ieelpoju. Te savā agonijā smaržoja pļautā zāle un čirkstēja siši vijoļkājas. Atceros – kādā multenē tā sauca sienāžus.

      – Baigais nogurums, ne? – Artis pēkšņi ierunājās.

      – Aga! Bija jau aizmirsts! – piekritu.

      Bērnībā vasaras pavadīju laukos pie vecvecākiem, tā ka saukt sevi par īstu pilsētnieci nevarēju. Arī siena talkās strādāts ne vienu reizi vien, bet maniem sencīšiem, paldies dievam, bija tikai viena govs. Turklāt es jau tad tikai tāds knēvelis vien biju, kas tik vien varēja kā sabāzt sienu dziļākajās pažobelēs.

      Iestājās klusums. Abi vērāmies, kā pamalē sārtojas vēl pēdējās dienas paliekas, vēstīdamas, ka nākamā diena gaidāma tikpat saulaina un sutīga.

      Pēkšņi pavisam blakus iezumējās nomaldījusies bite. Sarāvos un sastingu – man bija paniskas bailes no šiem lidoņiem. Ne vienreiz vien esmu sadzelta, un, ticiet man, šīs sajūtas nav no patīkamajām. Kukainis, bez šaubām, juta manu satraukumu un neatlaidīgi laidelējās man apkārt.

      – Tev bail? – Artis iejautājās, atgaiņādams uzmācīgo lidoni. Viņa centieni beidzās ar to, ka bite sadusmojās un es piepeši sajutu skaudru dzēlienu uz kakla.

      – Au! – sāpēs iekaucos un piešāvu roku svelošajai vietai.

      – Iedzēla? – kolēģis neticīgi, tomēr līdzcietīgi jautāja. – Parādi! – Artis atņēma manu roku un pielieca galvu. – Šite? – puisis jautāja, uzspiedis pirkstu dzēliena vietai.

      Mana salēkšanās bija nepārprotama atbilde uz jautājumu.

      – Pagaidi! Tūlīt izspiedīšu dzeloni! – viņš piedāvājās un, apsēdies man aiz muguras, brīdināja: – Mazliet sāpēs!

      Sakodu zobus, lai gan biju pilnīgi pārliecināta, ka puisis sadzelto vietu veltīgi spaida – tādā pustumsā nekādu dzeloni, protams, saskatīt nevar. Bet viņa rūpes bija tik aizkustinošas, ka varonīgi pacietu šo briesmīgo eksekūciju.

      – Viss! Laukā ir! – Artis pārliecinoši secināja, un uz dzēliena vietas piepeši sajutu ko patīkami vēsu un mitru. Tikpat pēkšņi atskārtu, ka tās ir viņa lūpas. Pārsteigumā sastingu. Bet puisis ar pirkstu viegli, viegli sasmērēja uztūkuma vietu ar siekalām. Viņš uzvedās tā, it kā nekas nupat nebūtu noticis, bet vīrieša lūpu pieskāriens manam kaklam nemēdz būt NEKAS! Tomēr es ļāvu savam augumam atslābt.

      – Līdz rītam vairs nejutīsi! – Artis solīja, uzlikdams rokas maniem pleciem.

      Īsti nesaprazdama, vai tā vajag, atspiedos pret viņa krūtīm. Caur kreklu jutu tā silto miesu, pret manu lāpstiņu sitās sirds, bet manā galvā šaudījās juceklīgas domas.

      Ar Arti bijām kolēģi kādu gadu. Viņš strādāja citā nodaļā, un ikdienā mūsu ceļi sevišķi bieži nekrustojās. Taču vienmēr, kad puisis pie mums iegriezās, neaizmirsa atstaigāt arī līdz manam galdam, ieinteresēti apjautājoties, kā klājas man. Mūsu sarunas, lai gan tīri lietišķas, bija draudzīgas un sirsnīgas, un tas arī bija viss.

      Tagad mēs bijām tik tālu, ka es atrados viņam tikpat kā klēpī un likās, ka varētu tā sēdēt mūžīgi. Tāds miers un drošības sajūta, ka negribējās ne runāt, ne kā citādi izjaukt šo jauko atmosfēru!

      Kakls vēl kņudēja, tikai nu jau vairs nezināju, vai tā vēl bites indes iedarbība vai puiša it kā nevainīgais lūpu pieskāriens. Pēkšņi iešāvās prātā absolūti neiespējama doma – un ja nu viņš tagad censtos mani noskūpstīt… Pagrieztu mani pret sevi, ieskatītos acīs, kā atļauju prasīdams, un viegli, viegli pieskartos ar lūpām manējām. Jutu, ka no šīs domas man pavēderē viss sagriežas kā karuselī. Nu jau pavisam dzīvi iztēlojos, kā viņš ar lūpām pieskaras vēnai, kas pulsē uz kakla, ar roku noslidina kleitas lencītes un noglāsta katru atkailināto vietu. Tad puisis paceļ mani un uznes pāris pantus augstāk, lai no sētas neesam saskatāmi. Sienā jau gaida izklāts balts un vēss palags, kas tīkami piekļaujas manai sakarsušajai mugurai. Artis noslidina kleitiņu man pāri gurniem, atliecas un brīdi ar skatienu rūpīgi pārslīd manam mēnesgaismā zaigojošajam augumam. Tad noslīd arī viņa krekls un bikses un…

      Uzbudinājums bija tik liels, ka labsajūtā pirms gaidāmās kulminācijas tīksmi noskurinājos.

      – Tev auksti? – Artis iejautājās tik negaidīti, ka mirklī atgriezos realitātē.

      Papurināju galvu, bet viņš piespiedās man tuvāk, tā ka negribot noskurinājos vēlreiz.

      – Tev tiešām nav auksti? – viņš pārjautāja.

      – Tiešām! – nočukstēju.

      Ja viņš zinātu, ka man ir pat ļoti karsti… No iedomām… No pārgalvīgā lidojuma, kur mani aiznesa fantāzijas…

      Pār muguru skraidīja skudriņas, no katras viņa dvašas uz kakla skriedamas arvien straujāk un straujāk. Neko tā-ā-ādu nedomādams un absolūti nenojauzdams manus iekšējos pārdzīvojumus, viņš piepeši sakrustoja rokas uz manām krūtīm.

      – Ko mēs darām? – es, tikko valdīdama pār savām emocijām, jautāju.

      – Sēžam! – viņa atbilde bija tik vienkārša un nevainīga, ka es nosarku, domās strostēdama sevi par savām stulbajām iedomām. Kā gan es varēju iztēloties, ka viņš iekāro mani?! Līdz šim biju pārliecināta, ka visiem vīriešiem vienmēr prātā tikai viena doma, nu pārliecinājos par pretējo. Sievietes nemaz nav labākas, lai gan daudz retāk nekā stiprā dzimuma pārstāvji tiekot (saņemoties?) līdz savu fantāziju realizēšanai dzīvē. Tāda statistika! Un es jau nu noteikti neesmu no tām, kas uzņemas iniciatīvu!

      Piepeši kaut kur lejā atskanēja samocīti kunksti. Pa siena pantu augšup mēģināja uzkārpīties viens no stipri iereibušajiem kolēģiem. Ticis līdz mums, viņš paskatījās ar savu blāvo skatienu mūsos, acis samiedzis, nožagojās un izmocīja: – Ko darāt?

      – Sēžam! – iesaucāmies abi reizē.

      Kolēģis vēlreiz nopētīja mūs, nočukstēja “skaidrs!” un, iegāzies sienā, atslēdzās.

      Mūsu divvientulība bija izjaukta. Kā pieķerta noziegumā pielēcu kājās un aši nošļūcu pa pantu zemē. Sakārtoju kleitiņu un devos nelielā pastaigā pa ceļu uz leju.

      Artis man nesekoja…

 

 

Atvars

Mistiski erotisks stāsts

 

          Stāvēju, atspiedusies pret deju zāles kolonnu, un garlaikoti vēroju, kā ļaudis ar aizrautību piedalās rotaļā “Es ar savu cisu maisu”.

      Šodien precējās mana pēdējā “brīvā” draudzene. Inese bija pakļāvusies vecāku spiedienam un piekritusi savas attiecības ar Kasparu noformēt oficiāli, lai gaidāmais bērniņš nāktu pasaulē likumīgā savienībā. Daiga, kas šovakar pildīja vedējmātes pienākumus, sievas godā tika iecelta jau pirms gada. No mums trijām es vienīgā biju palikusi neprecēta. Turklāt vienīgā vispār bez otrās pusītes.

       Pirms pusgada biju uzzinājusi, ka Atim ir cita. Jocīgi, bet šis atklājumsmani nemaz nesatrieca, drīzāk iepriecināja. Beidzot bija radies iemesls pārtraukt jau četrus gadus ilgušo attiecību agoniju. Iemesls tikt vaļā no iepelējušā “cisu maisa”.

      Beidzot es pati biju savas dzīves noteicēja – varēju celties, kad gribu, taisīt ēst, ko gribu, izvēlēties TV kanālu, kādu gribu, un, ja vēlējos, nedarīt neko. Beidzot varēju laiku veltīt tikai sev un draudzenēm. Tiesa gan, kopš Daigai piedzima puika, mēs tikāmies aizvien retāk. Un nu arī Inesītei gaidāmas lielas pārmaiņas personīgajā dzīvē.

      Pēdējā laikā arī man arvien biežāk uzmācās vēlme pēc kāda sev līdzās – kāda, ar ko pārrunāt izlasītu grāmatu, kāda, kas uzklausītu nedienas darbā, kāda, kas samīļotu, pat kāda, ar ko pakašķēties, lai dzīvei uzdotu asumu… Taču mani meklējumi nevainagojās panākumiem. Sāka jau šķist, ka visi jēdzīgie veči aizņemti vai izmiruši. Pat sakarīgākais kolēģis, kuru, izmisuma dzīta, aicināju būt par manu pavadoni kāzās, atkratījās no šā goda, aizbildinādamies ar hronisku nepatiku pret pasākumiem, kur to vien darot kā cildinot aizvēsturiskas vērtības, uz kurām visiem jau sen uzspļaut.

      – Čau, vecenīt! Nāc līdzi! – piepeši mani aiz rokas saķēra Daiga un vilka cauri dejojošajiem viesiem. Centos izzināt, kurp draudzene mani ved, bet viņa vai nu nedzirdēja, vai izlikās nedzirdam.

      Kad bijām izgājušas uz terases, Daiga beidzot apstājās.

      – Atvar! Panāc šurp! – draudzene uzsauca kādam puisim, kurš stāvēja netālu un pīpēja.

      Es iekšēji nodrebēju. Biju viņu ievērojusi jau pirms laulību ceremonijas. Garš, atlētisku augumu, vasarai netipiski gaišu ādu, piķa melniem matiem un acīm tumšām, tumšām kā nakts bez zvaigznēm. Tādu puisi nevarēja nepamanīt. Lai gan… baznīcā izskatīju visas acis, viņu meklēdama. Melnajā uzvalkā šis staltais vīrišķis izskatījās vienkārši neatvairāms. Īsts sapņu princis. Un arī zirgs viņam, kā pamanīju šurpbraucot, bija – asfaltkrāsas “Ferrari”, kura motora rūkoņa atbalsojās pakrūtē kā kaķa murrājiens, likdama adrenalīnam kūsāt asinīs.

       – Atvar, iepazīsties! Šī ir Unda. Jūs būsit jaunais pāris divpadsmitos. Tikai nepazūdiet! – Daiga nobēra un aizskrēja atpakaļ pie viesiem, kuri jau atkal daudzbalsīgi sauca: rūgts!

      Es, kā dabūjusi sitienu pa pakausi, apstulbusi noskatījos draudzenei pakaļ un nesapratu, ko man tagad darīt un ko teikt. Palūkojos puisī. Viņš it nemaz neizskatījās pārsteigts, tikai draudzīgi smaidīja un cieši vērās man sejā. Šis skatiens mani samulsināja un reizē nobiedēja. Kā dūmaka virs purva krēslas stundā tas aicināja un vilināja doties līdzi kaut kam nezināmam. Man likās, ka noslīkšu viņa acu tumšajos akačos. Noskurinājusies es grasījos atgriezties zālē, bet Atvara roka satvēra manējo.

      – Pagaidi! Nesteidzies! – viņš samtaini dobjā balsī čukstēja. – Daiga taču teica, lai nepazaudējam viens otru.

Jutu, ka nespēju pakustēties.

      – Varbūt piesēdīsim? – Atvars ierosināja, ar galvu pamādams uz tuvējā soliņa pusi.

      Kā hipnotizēta apsēdos. Puisis man piedāvāja cigareti, un es trīcošiem pirkstiem to paņēmu. Ievilkusi pāris dūmus, nedaudz atslābinājos. Bailes izplēnēja kā migla, saulei lecot, un pēkšņi sajutu tādu dīvainu mieru un paļāvību. Kad cigarete bija jau pusē, mani pat pārņēma zināms prieks par nejaušo iepazīšanos, lai gan es joprojām uzskatīju, ka draudzene rīkojusies nodevīgi, mani nebrīdinot par gaidāmajiem pienākumiem. Šim godam parasti izvēlējās cilvēkus, kas teju vai grasījās precēties vai vismaz skaitījās pāris. Taču mēs redzējām viens otru pirmo reizi, līdz šim pat nezinājām viens par otra eksistenci. Nesapratu, kāpēc tieši es un Atvars tikām izvēlēti – viesu vidū bija daudz nelaulātu pāru. Lai nu kā, nodomāju, ka tā varbūt ir lieliska iespēja iepazīties ar fantastisku puisi, kura acīs vīdēja kaut kas mazliet neprātīgs, kaut kas no pārdrošības un pārgalvības.

      – Kā tas nāk, ka tik smuka meitene šeit ir bez pavadoņa? – Atvars, kā uzminējis manas domas, iejautājās.

      – Nebija gana smuks, lai ņemtu līdzi, – atjokoju un, lai novērstu sarunas tematu uz citu pusi, atspēlēju viņam to pašu jautājumu: – Un tu pats? – piepeši atskārtu, ka izturos tik brīvi, it kā ar svešo puisi būtu pazīstami jau mūžību.

      – Ai, – viņš teatrāli atmeta ar roku. – Visas, kas man iepatīkas, nez kāpēc mūk no manis.

      – Laikam tāpēc tu joprojām neesi atlaidis manu roku, – es iesmējos.

      – Vai, pat nepamanīju, – Atvars pasmaidīja un noslidināja ar pirkstu kauliņiem gar apakšdelmu, saņemdams manu plaukstu savējā.

      Es nodrebēju. No sen aizmirstās sajūtas, kad pieskaras iekārojams vīrietis, uzmetās zosāda.

      – Vai tev auksti? – puisis gādīgi ieprasījās. – Varbūt iesim izlocīt kaulus?

      – Ar prieku! – piekritu, un mēs devāmies pie citiem kāzu viesiem.

      No bailēm un mulsuma vairs nebija ne vēsts. Drīzāk jau manā ķermenī modās vēl neapjausta interese par svešinieku.

      Kad sākām dejot, nobrīnījos, cik viegli jutos viņa skavās. Puiša tvēriens bija tik ciešs un pārliecinošs, ka likās – mēs slīdam tik saskanīgi kā cēls gulbju pāris pa ūdens virsu. Uzreiz nospriedu, ka dejošanu iznesīgais kavalieris apguvis pie profesionāļiem, un secināju, ka Atvars tik tiešām ir ideāls!

      – Vai drīkstu cerēt, ka tu nepazudīsi pēc mičošanas? – viņš jautāja, skatīdamies man acīs.

      – Nezinu gan, – piesardzīgi teicu, cerēdama, ka pustumsā puisis nepamanīs, kā pietvīkuši mani vaigi.

      – Tikai nesaki, ka pusnaktī tu pārvērtīsies par Pelnrušķīti un aizmuksi, neatstādama pat kurpīti!

      – Nu, var būt, ka kāda vēsma paliks pēc manis. Kāds netverams mākonītis.

      Mūsu saruna bija nepārprotams flirts. Man pat iešāvās prātā neprātīga doma – ja Atvars pēkšņi piedāvātu iesēsties savā dzelzs rumakā un aizlaisties tālēs zilajās, es nedomājot dotos līdzi.

      Nespējot novērsties no viņa ciešā acu skata, jutu, ka mana sirds dauzās kā tīklos sagūstītai stirnai. Es nespēju noticēt, ka liktenis man piespēlējis tā-ā-ādu vīrieti. Galantu, asprātīgu, izskatīgu, ar apskaužamu dejotprasmi un satriecošu auto visbeidzot. Es nospriedu, ka laikam sapņoju, jo patiesība tā nevar būt. Kaut kad šim burbulim bija jāplīst.

      Pavisam drīz pulkstenis nosita divpadsmit, un visi sarosījās šā vakara priekšpēdējai atrakcijai – mičošanai. Saskatījos ar Atvaru un atkal nosarku. Jutos tik apmulsusi kā padsmitgadīga skuķe, ko vecāki pirmoreiz pieķēruši staigājam ar čali. No uztraukuma pat sareiba galva. Skatījos neskaitāmajās sveču liesmiņās, kas dega ap mums, un ļāvu Daigai sevi izstumt plāna vidū un nosēdināt vītnēm rotātajos krēslos. Kā transā noskatījos, kā Kaspars noņem jaunās sievas plīvuru un uzliek man, savukārt Inese viņam pasniedz hūti un pīpes kātu. Apkārtējie kaut ko dziedāja, vedējtēvs ar vedējmāti runāja, bet līdz manām ausīm atnāca tikai nesaprotama murdoņa. Piepeši es ar visu krēslu tiku mesta gaisā. Neapzināti iekrampējos Atvara rokā un klusiņām lūdzos, lai viss ātrāk beigtos. Sapnis šķita pārvērties murgā.

      Kad beidzot tikām nolaisti zemē, es atviegloti uzelpoju un sāku atgūties, bet tad mani apdullināja spalgs kliedziens gandrīz pie pašas auss:

      – Jaunam pārim rūgts!

      – Jaunam pārim rūgts! – atbalsojās visā telpā.

      Tikai kad Atvars saspieda manu roku, atskārtu, ka šis sauciens domāts mums. Es atkal sastingu. Jau nākamajā mirklī puisis iezīdās manās lūpās un skūpstīja tik alkaini, ka es aizmirsu, kur atrodos, un sāku kaislīgi atbildēt. Jau pavisam drīz sajutu viņa mēli savā mutē. Sirds aiz pārbīļa, šķiet, bija novēlusies no sava plaukta un dauzījās kaut kur pavēderē. Es vairs nespēju sakarīgi domāt. Gribējās ātrāk atbrīvoties no šaurajiem apģērba gabaliem un ļauties pieaugošajai kaislei.

      Bet tad dārdoša aplausu un svilpienu vētra atgrieza mani realitātē. Pirmais, ko ieraudzīju, bija Daigas izbrīnā ieplestās acis, kas it kā jautāja: trakā, ko tu dari? Par laimi, šo neveiklo situāciju izglāba muzikanti, aicinādami jauno vīru un sievu uz pirmo kāzu valsi precēto kārtā.

      Sakaunējusies par savu rīcību, es izmetos no zāles un, neviena nemanīta, raitā solī devos upes virzienā. Gribēju aizbēgt no visiem, pabūt viena, pārdomāt notikušo, kas bija mani tā samulsinājis un satricinājis, ka nespēju pat atgūt elpu.

      Tas nevarēja būt cilvēks, ar kuru nupat skūpstījos! Atvars kā dēmons bija iesūcies manī, atņemot enerģiju un liedzot jebkuru spēju pretoties un kontrolēt savas izjūtas. Es nespēju noticēt, kā viens svešinieks tā var laupīt saprātu, ka esmu gatava doties tam līdzi kaut uz pasaules malu. Mans ķermenis kliedza pēc viņa, sauca pēc saplūšanas vienā veselā. Pirmo reizi mūžā es vēlējos, lai vīrietis mani iegūst brutāli, ar spēku, lai nesaudzē, lai saplosa.

      Es noskurinājos, to iedomādamās.

      – Ei, puiši! – piepeši man aiz muguras kāds iesaucās. – Re, kur jaunā līgava! Nolaupīsim viņu?

      Es apcirtos riņķī un atrados trīs acīm redzami iereibušu puišu ielenkumā. Zināju, ka tādi var būt neprognozējami, bet man nebija, kur sprukt. Tuvumā arī nebija neviena, ko saukt palīgā, un es sapratu, ka jaunieši ir pārāk spēcīgi, lai izrādītu viņiem pretestību, tāpēc centos visu pārvērst jokā:

      Puiši, diemžēl jūs esat nokavējuši, – runāju lēni, lai slēptu savu uztraukumu. – Laupīšana notiek pirms mičošanas, nevis pēc.

      – A mums vienalga, – noteica druknākais no viņiem, acīmredzot pārējo līderis, un satvēra mani aiz rokas. – Mēs arī gribam papriecāties. Dod vienu bučiņ, meitenīt! – viņš piebāza savu seju tik tuvu manējai, ka man sametās nelabi no viņa dvakojošās elpas.

      – Paskaties, kas par kājiņām! – otrs satvēra kleitas malu un pacēla to.

      – Puiši, beidziet! Iesim padejot! Apsolu katram vienu deju, – es pūlējos pielabināties, ar acīm vērsdamās pie trešā, kurš līdz šim bija stāvējis malā un atturīgi vērojis savus biedrus.

      – Tik viegli tu cauri netiksi, – iesmējās vadonis, aplikdams man roku ap kaklu, bet ar otru grābstīdamies gar krūtīm. – Mēs saņemsim solīdu izpirkuma maksu par tevi no tava kavaliera.

      Katrs viņa pieskāriens man šķita tik netīrs, tik pretīgs, ka visiem spēkiem pūlējos atsvabināties no viņa skavām, taču velti.

      – Man nav nekāda kavaliera, bet, ja jūs gribat iedzert, es sarunāšu ar bārmeni, ka viņš jums iedos, ko vien vēlaties, – es izmisumā iesaucos.

      Puiši saskatījās. Acīmredzot biju uzminējusi viņu nodomus – jaunieši vēlējās kārtējo devu grādīgā. Es viņu rokās biju tikai līdzeklis mērķa sasniegšanai.

      – Mēs tev neticam, – mirkli apsvēris manu priekšlikumu, druknais papurināja galvu. – Labāk lai par tevi samaksā tas “biezais”. Ņem viņu aiz kājām! – barvedis uzsauca savam biedram.

      – Puiši, beidziet! Tas vairs nav smieklīgi! – es iesaucos un grasījos kliegt, bet plata, lipīga plauksta man aizspieda muti.

      – Stāvi klusu, citādi nožēlosi! – piedzērušais barvedis nošņācās man pie auss, pacēlis sitienam roku, tā likdams saprast, ka nejoko. Puisis atlauza rokas uz muguras, iegrūda mani laivā un ar celi piespieda kājas tilaudām. Apzinājos, ka kliegt nav jēgas, tā varu viņus tikai lieki sadusmot, bet ko darīt? Paļauties, ka jaunieši tiešām grib tikai iedzert, un gaidīt, ka Atvars uzsauks nolaupītājiem kādu pudeli? Un kā viņi to vispār grasās panākt? Vai mans šāvakara kavalieris nepaņirgs par jauniešu naivumu un nepasūtīs tos piecas mājas tālāk? Ko tad?

     Tūlīt pat mums pievienojās arī abi pārējie puiši, un viens ar airi atgrūdās no laipas. Laiva bīstami sazvārojās. Kad apjautu, ka viņi grasās doties pāri upei, šausmās sastingu. Mēs noslīksim, man iešāvās prātā, un es klusiņām sāku lūgt Dievu.

      Pēc pāris minūtēm laivas priekšgals atdūrās pret kaut ko. Izgrūsta krastā, es sabruku slapjajā zālē un braucīju nobrāztos ceļgalus, slepus novērtēdama apkārtni un apsvērdama iespējamos bēgšanas ceļus, kad puiši novērsīs no manis uzmanību.

      – Celies! – galvenais sagūstītājs uzsauca un, atradis turpat laivā kādu auklu, sasēja man rokas uz muguras.

      – Puiši, es taču nezinu, kurp bēgt. Nesieniet! – es lūdzos, labi apzinādamās, ka veltīgi. Jaunieši bija par daudz iedzēruši, lai saprastu, ko dara. Viņus vadīja tikai viena doma – dabūt vēl dzeramo. Par katru cenu. Visiem līdzekļiem. Pat absurdiem.

      – Gaidiet te! – vadonis nokomandēja un iekāpa atpakaļ laivā. – Ja neklausa, piesien pie koka! – viņš ieteica pasīvākajam no uzbrucējiem, kurš palika mani apsargāt, kamēr abi pārējie devās uzmeklēt Atvaru.

      Kad koka tupele bija atkal upes tajā pusē, es piecēlusies pagriezos pret palikušo puisi un piekāpīgā balsī iesāku:

      – Es nekur nebēgšu. Lūdzu, atsien man rokas! Tā aukla ir ļoti asa.

      Viņš izlikās nedzirdam, tikai ar acs kaktiņu vēroja katru manu kustību.

      ¬ Ko tu vēlies, lai es izdaru par to? – runāju, cik vien spēju, kārdinoši. Man vajadzēja panākt tikai vienu – brīvas rokas. Un tad es spētu pretoties.

      Puisis pagrieza galvu, nopētīja mani, piecēlās un lēniem soļiem tuvojās. Neapzināti pakāpos pāris soļus atpakaļ un sastingu, iztēlodamās, kādas domas varētu rosīties viņa galvā. Jaunietis pienāca man klāt, ar pirkstu viegli noglāstīja vienu plecu, tad otro un apķērās viduklim, lai paraudzītu, kā sasieta aukla. Kaut arī šī bija lieliska iespēja iegāzt ar celi uzbrucējam pa vārīgāko vietu, es nespēju pat pakustēties. Instinktīvi jutu, ka šis puisis man pāri nenodarīs, lai arī viņa zods spiedās manās krūtīs.

      Jauneklis atraisīja auklas, vēlreiz noglāstīja plecus un atkāpies nočukstēja:

      – Skrien!

      Es kā neticēdama paskatījos viņā.

      – Aiz tiem kokiem ir šoseja. Skrien! – puisis atkārtoja un pagrūda mani.

      Es gandrīz paklupu, bet attapusies metos iekšā mežā, cerēdama aiz tā atrast glābiņu. Kājas pinās garajā zālē, sejā sitās zari, bet es skrēju uz priekšu, it kā no tā būtu atkarīga mana dzīvība. Un varbūt bija arī.

      Pēc mūžību gara, kā man šķita, skrējiena es apstājos, lai ieklausītos, vai tuvumā neatskan šosejas trokšņi, bet apkārt valdīja tāds klusums, it kā laiks būtu apstājies un pasaule sastingusi. Es dzirdēju tikai savus sirdspukstus un saraustīto elpu.

      Piepeši ieraudzīju priekšā slīdošas auto starmešu gaismas. Tās apstājās. Es piesardzīgi tuvojos automašīnai, līdz ievēroju no tās izkāpjam kādu tumšu stāvu. Atvars, man nez kāpēc iešāvās prātā, un vīrietis pēkšņi paskatījās manā virzienā. Es pieplaku zemei.

      – Unda!? – atskanēja pazīstama, dobja balss.

      Vēl nespēdama noticēt, es paliku sastingusi, bet, kad puisis panācās pretī un es redzēju, ka tas tiešām ir Atvars, metos viņam ap kaklu.

      – Paldies dievam! – tik vien es spēju izdvest, sabrukdama viņa rokās.

      Kādu brīdi mēs tā stāvējām apskāvušies, līdz es kaut nedaudz nomierinājos.

      – Kā tu te gadījies? – atguvusies jautāju.

      – Pelnrušķīte pazuda, un es nolēmu, ka man vairs tur nav, ko darīt, tāpēc braucu mājās. Pa ceļam gandrīz notriecu kaut ko melnu un izkāpu apskatīt, kas tas bija.

      – Kas tas bija? – es satrūkos un bažīgi paskatījos apkārt, iztēlodamās, ar ko būtu varējusi saskrieties mežā. Vilks! Mežacūka!

      – Nekas. Uz ceļa nekā nebija. Tikai tu, – viņš nočukstēja un, saņēmis manas plaukstas, pielika tās pie lūpām. – Tikai tu. Kā izbijies stirnēns.

      Jutu, ka saļogās ceļi.

      Atvars atglauda manus matus no kakla un ar lūpām viegli pieskārās tam.

      – Cik tu burvīgi smaržo! – viņš teica, uzpūzdams stindzinošu dvašu pulsējošajai vēnai.

      Gribēju protestēt, ka sasvīdis ķermenis nu nekādi nevar burvīgi smaržot, bet nespēju izdvest ne skaņas.

      Viņa otra roka jau slīdēja augšup pa manu kāju. Es jutu, ka manu augumu pārņem vieglas konvulsijas. Biju pilnībā puiša varā. Tikai šoreiz alku maiguma, nevis negausīgas saplosīšanas. Un šķita, ka Atvars to saprata. Viņa roku un lūpu pieskārieni bija tik tikko manāmi un tik gaistoši, ka brīžiem likās – viņa te nemaz nav, tas ir tikai vējš, kas maigi glāsta manu augumu. Kaklu, krūtis, vēderu, klēpi…

      Par ko gan es biju pelnījusi tādu vīrieti, man iešāvās prātā, un pēkšņi sajutu tādu kā smalku dūrienu kaklā. Es sarāvos.

      – Piedod! Es aizdomājos! – Atvars taisnojās, slidinādams mēli pa vietu, kur tagad acīmredzot bija uzsūkts zilums.

      Mani pārņēma tāds dīvains gurdums. It kā ķermenis grimtu mīkstās sūnās, bet gars tiektos uz augšu.

      – Vai tev ir tik labi, ka varētu lidot? – puisis jautāja, kodīdams auss ļipiņu.

      – Mh! – es labsajūtā novaidējos un atvēru acis, caur plakstiem pamanījusi spožu gaismu.

      No mākoņu pēļiem bija izlīdis mēness, nekautrīgi atsegdams savu pilnmiesīgo kailumu un…

      Piepeši es sastingu šausmās. Melnā “Ferrari” spožajos stiklos vīdēja tikai mans atspulgs…

      Bet pie auss kāds joprojām čukstēja:

      – Tad lidojam, Pelnrušķīt!