Ieraudzīt varavīksni
– Mammu, mums kaimiņos ir ievākušies izvirtuļi! – šņācot nikni kā jūra vētras laikā, istabā iespindza pusaugu skuķis, satinies baltā palagā. – Cilvēks savā sētā pat pasauļoties vairs nevar! – meitene skurinoties pukojās, pēdējā brīdī saķerdama no pleciem mūkošo “parandžu”, kas atklāja, ka piktā pūķiene saules vannas baudījusi gluži kaila.
Pieradusi pie meitas pārspīlējumiem, Beāte pacēla galvu virs šujmašīnas un mierīgā tonī noprasīja: – Kas tad ir noticis?
– Man jau vairākas dienas likās, ka mani kāds vēro, – padsmitniece, ievilkusi elpu, spēra vaļā savu atklājumu. – Zini to sajūtu, kad tuvumā neviena nav, bet it kā dedzina pakausi? Un šodien… šodien es viņu ieraudzīju! Tas stulbenis bija uzvilcis sarkanu kreklu. Laikam domāja, ka noturēšu par ābolu. Jūnijā?! Idiots! Bet es pamanīju! – uzvarošā priekā gaisā pasitās rādītājpirksts. – Pagriezos un parādīju šim… – skuķis jau grasījās demonstrēt vēl kādu žestu, tomēr aprāvās un steigšus, sakrustojusi rokas uz krūtīm, precizēja: – Mēli! Es parādīju viņam mēli! Un tas lohs… laikam nebija gaidījis, ka ieraudzīšu… grabēdams novandījās no koka. Ceru, ka salauza sprandu! – meitene nobeidza savu kaismīgo runu ar ļaunu smīnu.
– Egij! – Beāte asi iesaucās. – Domā, ko runā! – Viņa trīs reizes pārspļāva pār kreiso plecu un piebungoja pie galda. – Būtu labāk aizgājusi pārliecināties, vai tam puisim viss labi, – sieviete kaunināja, kā jau šādās situācijās mātēm piedien.
– Ne prātā nenāk! – spindzele iesaucās un apcirtusies izmetās laukā no istabas.
Beāte skaļi nopūtās un atkal pievērsās šuveklim, tomēr domas atgriezās pie meitas pirmīt stāstītā. Varbūt jāaiziet apraudzīt? Būtu beidzot iemesls iepazīties, viņa prātoja, secinādama, ka mūslaikos cilvēkiem ir problēmas ar sabiedriskumu. Agrāk pat pilsētā vismaz kaimiņš kaimiņu zināja un laukos – teju visu ciemu. Sveicinājās, talkās gāja, līgoja kopā. Tagad – katrs par sevi. Tā jau visu mūžu blakus var nodzīvot, cits citu nepazīstot.
Tālākie notikumi atrodami grāmatā:
