Rūs vai nerūs?

 

       – Katrīn, par ko tu tā domā? – Ieva jautāja, pieķērusi labāko draudzeni skumji lūkojamies kaut kur tālumā.

      – Par Paulu, – sieviete, neatraudama skatienu no loga, atbildēja.

      – Par ko?

      – Vai atceries manu praksi vidusskolā? Manā klasē bija tāds Pauls Hofmanis, kurš… – par Katrīnu nosauktā apklusa, meklēdama īstos vārdus.

      – Kurš…? – Ieva ieinteresēti pavērās draudzenē, gaidīdama turpinājumu.

      – Še izlasi! – sieviete sniedza viņai nobružātu kladi, ko bija turējusi klēpī.

      – Kas tas ir?

      – Mana dienasgrāmata, ja to tā var nosaukt. To uzrakstīju pirms septiņiem gadiem. Lasi!

      Ieva paņēma kladīti, apsēdās dīvānā blakus Katrīnai un ar interesi sāka lasīt.

      – Še izlasi! – sieviete sniedza viņai nobružātu kladi, ko bija turējusi klēpī.

      – Kas tas ir?

      – Mana dienasgrāmata, ja to tā var nosaukt. To uzrakstīju pirms septiņiem gadiem. Lasi!

      Ieva paņēma kladīti, apsēdās dīvānā blakus Katrīnai un ar interesi sāka lasīt.

     “Es jau kuro reizi pārstaigāju klasi. “Divpadsmitie” rakstīja mācību pirmā pusgada noslēguma ieskaiti. Vēl tikai nedēļa bija palikusi līdz manas prakses beigām. Lai gan pusotrs mēnesis nav diez ko garš laiks, man šie jaunieši bija kļuvuši ļoti mīļi. It īpaši viens. Tas bija Pauls. Lai gan pirms prakses biju nosolījusies sev nedalīt audzēkņus mīluļos un nemīluļos, mana apņemšanās izplēnēja, kad iepazinu viņus tuvāk.

      Pauls bija gudrs, salīdzinot ar saviem vienaudžiem, pārāk nobriedis. Stundās viņš vienmēr bija ļoti nopietns, vienmēr varēju uz viņu paļauties – viņš visu zināja perfekti. Reizēm pat pārāk. Vienmēr baidījos, ka tik viņš man nepajautā kaut ko tādu, par ko man nav ne mazākās jausmas. Man taču absolūti nebija nekādas pieredzes, kā izkļūt no šādiem gadījumiem. Biju taču tikai dažus gadus vecāka par viņiem un ne jau augstskolā visu iemāca.

     Es viņu vienmēr klasē saucu par Paulīti, lai gan zinu – pamazināmā forma no “Pauls” ir “Pauliņš” (1. deklinācijas lietvārds taču!), bet “Paulītis” skanēja kaut kā mīļāk.

      Viņš bija simpātisks puisis, gara auguma, plecīgs. Bet pats svarīgākais bija viņa acis – lielas, brūnas, tās bija tik tumšas un neizdibināmas. Iekšēji vienmēr nodrebēju, kad viņš manī paskatījās. Nezinu, kas tas bija… Viņš mani fascinēja! Un mulsināja. Kad runāju ar viņu, brīžiem radās sajūta, ka viņš manī neklausās, ka domās klejo kaut kur citur. Viņa acis tajā brīdī kļuva vēl tumšākas un dziļākas. Es domāju, ko gan viņš prāto, kas darās viņa galvā? Un kāpēc viņš man uzdod jautājumus, uz kuriem pats lieliski zina atbildes?

      Pēc zvana savācu ieskaišu lapas un atvadījos. Skolotāju istabā neviena vairs nebija. Arī skola bija tukša, tikai dežurante sēdēja savā kabīnē un adīja.

      Laukā plosījās nemīlīgs ziemelis. Satinusies ciešāk mētelī, pa celiņu devos mājup.

     – Skolotāj! – pēkšņi aiz muguras atskanēja tik pazīstamā balss.

      Pa slideno nogāzi lejup steidzās Pauls. Gribēju iesaukties, lai viņš ir uzmanīgāks, zem plānās sniega segas slēpās viltīgs ledus, bet bija jau par vēlu. Nepaspēju ne attapties, kad viņš man uzskrēja virsū un mēs abi iegāzāmies sniegā. Viņa acis atkal kļuva tumšas kā akači purvā. Es jutos kā paralizēta, nespēju ne pakustēties, ne padomāt. Es gulēju zem viņa un nespēju atraut skatienu.

      – Skolotāj! – viņš nočukstēja. – Jūs esat tik skaista!

      Viņa lūpas, to sakot, gandrīz skāra manējās. Es gribēju ko teikt, bet nespēju. Man gribējās, kaut laiks sastingtu, kā Gētes Faustam iesaukties: “Jel, mirkli, apstājies! Tu esi skaists!” Bet puisis jau atvainodamies trausās kājās.

      – Es gribēju jūs pavadīt, – Pauls mazliet nedroši, tomēr pārliecinoši noteica. Lai gan bija jau patumšs, es redzēju, kā pietvīkst viņa vaigi. Centos sakopot spēkus un domas.

      Sākām iet māju virzienā. Pauls man jautāja par jauno gadu, vai es viņus vēl mācīšu. Neredzēju puiša seju, bet jutu, ka viņu skumdina mana atbilde. Bet ko lai dara – prakses laiks ir tieši tik ilgs, cik ir?! Visu varētu vērst uz labu, ja vien… “mani” bērni pavasarī paši netaisītos beigt skolu.

      Kopā ejamais ceļš izrādījās tik īss. Pavisam nemanot, jau stāvējām pie manas mājas vārtiņiem. Lai atvadīšanās nesanāktu samocīta, Pauls ātri nobēra: – Uz redzēšanos, skolotāj! – un nozuda skatienam.

      – Attā, Paulīt! – es nočukstēju viņam pakaļ un devos iekšā mājā. Kā man svila vaigi!

      – Sveika, mīļā! – mani sagaidīja Andrejs. – Nosali?

      – Mazliet!

      – Es uztaisīju vakariņas! – viņš maigi apskāva mani.

      – Es negribu! – noteicu un, atraisījusies no viņa skavām, iegāju guļamistabā. Kā es raudāju! Pati nezinu, kā man bija vairāk žēl. Paula – par to, ka iemīlējās nepareizajā cilvēkā – savā skolotājā. Vai sevis – par to, ka atļāvos iemīlēt citu vīrieti, jo ikdienas rutīna līdz tam novedusi. Es mīlēju Andreju, bet ne tā. Varbūt vienkārši pārāk alku pārmaiņu…”

      – Tālāk vari nelasīt! – Katrīna, sekojusi līdzi draudzenes skatienam, izņēma apbružāto kladi no Ievas rokām.

      – Nu, vecenīt! – Ieva noelsās. – Bet kāpēc tu man to devi lasīt?

      – Viņš ir atgriezies!

      – Pauls? Kur?

      – Manā dzīvē. Ar pirmdienu viņš sāks strādāt mūsu kantorī.

      – Un kas par to? – Ieva nesaprata. – Septiņi gadi taču pagājuši! Vai tad tu vēl…? Un viņš?

      – Es nezinu. Varbūt viņš mani pat neatceras.

      – Mīļā, – draudzene iesaucās. – Tu taču radi problēmas, kur to nav. Tev ir vīrs, kam tev kaut kāds puišelis?

      – Viņš vairs nav puišelis…

      Kaut kur aiz sienas nozvanīja pulkstenis.

      – Ak, šausmas! – draudzene iesaucās un piecēlās. – Man taču Zanītei ēst jātaisa. Starp citu, beidz lauzīt galvu ar tādām muļķībām, labāk ar Andreju padomājiet par bērniem! – Ieva strauji mainīja sarunu tematu. – Uz rudeni Zane jau no ratiem būs izaugusi. Varēšu atdot.

Katrīna skumji pasmaidīja un pavadīja draudzeni līdz durvīm.

      – Vai tu tagad arī vēl raksti? – Ieva, velkot mēteli, vēl iejautājās.

      – Vairs ne.

      – Bet tev labi sanāk!

      – Paldies! – pateicos un pavadīju draudzeni līdz durvīm.

 

 ***

 

      Katrīna sēdēja savā kabinetā, kad ienāca kolēģis Juris.

      – Katrīn, ļauj man tevi iepazīstināt ar mūsu jauno darbinieku! – viņš pakāpās sāņus, lai dotu ceļu jauniņajam.

      Sieviete drebošu sirdi pacēla skatienu. Pretī vērās to pašu tumšo acu pāris. Pauls, kā vienmēr, bija nopietns. Šķiet, pirmo pārsteigumu, ieraugot sev pretī Katrīnu, viņš jau bija pārvarējis un tagad sniedza roku.

      – Mēs jau esam pazīstami, – Katrīna smaidot spieda nu jau pieaugušā vīrieša roku. – Labdien, Paul! Sen neesi redzēts, – to sakot, Katrīna pamāja Jurim, lai atstāj tos vienus.

      – Sko… – Paulam paspruka, bet viņš laikus attapās. – Piedodiet!

      – Katrīna! Un beidz “jūsot”! Neesmu taču vairs tava skolotāja, – viņa iesmējās. – Nu, stāsti, kā tev iet?

      – Ko tieši jūs… tu gribi zināt?

      – Kā tu radies šeit?

      – Beidzu universitāti, padzirdēju, ka meklē jaunus speciālistus, un te nu es esmu, – vīrietis beidzot pasmaidīja. – Nemaz nezināju, ka jūs, piedod, ka tu te arī strādā.

      – Kā redzi. Tu taču zini, kādas skolā algas.

      – Jā! – Pauls novilka.

      – Precējies? – Katrīna nenoturējās.

      – Nē!

      – Es gan.

      Iestājās neveikls klusuma brīdis, kuru pārtrauca telefona zvans.

      – Es nu iešu pie darba, – Pauls nočukstēja, kļuvis nevaļīgs.

      – Labi, – sieviete noteica, ceļot klausuli. – Vēlāk ienāc, uzcienāšu ar kafiju.

 

***

 

      – Tas tavs Pauls tā nekas, – novērtēja Ieva, kad abas draudzenes pameta biroju.

      – Viņš nav mans!

      – Ak, tā? Izklausās, ka tu tomēr par to nepriecājies?

      – Es laikam cerēju, ka jūtas nezūd.

      – Ko? – Ieva iepleta acis. – Un kā tad ar Andreju?

      – Reizēm es sāku pagurt no viņa, no tās vienveidības “mājas–darbs–mājas”. Mūsu dzīvē nekas nenotiek.

      – Bet kam tad jānotiek? – draudzene bija nesaprašanā.

      – Nezinu. Uzmanības apliecinājumi, mīļi vārdi, ziedi. Mani baida tas, cik vienaldzīgi esam viens pret otru kļuvuši. Nu, varbūt ne vienaldzīgi, bet nav vairs kā agrāk. Esam kopā jau desmit gadus. Abi esam kā iesūnojuši pūpēži, kuri nespēj pretoties rutīnai…

      – Es jau teicu, ka jums vajag bērniņu, – Ieva viszinoši pasmaidīja.

      – Andrejs vēl neesot tam gatavs.

      – Vīrieši nekad nav tam gatavi, tici tu man! Viņiem vajag grūdienu.

      – Es gribu, lai tas būtu plānots bērniņš, – Katrīna strīdējās pretī.

      – Tad iegādājies mīļāko! Cita padoma man tev nav.

 

  ***

 

      – Ko tu tik aizrautīgi lasi, ka aizmirsti, makaroni uz šķīvja dziest? – Andrejs jautāja, pieliecies sievai.

      – Neko! – Katrīna atrunājās.

      – Sirds uz sirdi ceļu meklē jeb Bezkrāsainā dzīve, – vīrietis izlasīja uzšķirto lapu. – Kas tas tāds?

      – Tāpat vien! – sieviete aizšķīra žurnālu. Tajā bija publicēts Paula raksts. Viņa zināja, ka kolēģis šad tad piepelnās, uzrakstot žurnālam, un šorīt šis laikraksts bija kaut kā “nejauši” gadījies uz viņas galda. Bet tikai tagad, vakarā, viņai bija radusies izdevība to izlasīt.

      – Makaroni dziest! – Andrejs atgādināja.

      – Lai dziest! – Katrīna nočukstēja un piecēlās. Piegājusi vīram klāt, viņa iesēdās tā klēpī un nomurrāja: – Mīļais, lūdzu, samīļo mani!

      – Tūlīt? – Andrejs bija pārsteigts.

      – Jā!

      – Kas tās par iedomām? Paēdīsim un tad!

      Katrīna pielēca kājās. – Tev nešķiet, ka mūsu dzīve ir pārāk paredzama? – viņa centās savaldīties.

      – Nē! Kas tev noticis? Tu esi tik savāda! – vīrs nesaprata.

      – Aizmirsti, ko es teicu! – Katrīna iesaucās un aizskrēja uz guļamistabu.

      Andrejs neizpratnē noskatījās viņai pakaļ, novāca galdu, nomazgāja šķīvjus un paņēma Katrīnas nomesto žurnālu. Pagrozījis to rokās, viņš apsēdās pie televizora.

 

***

 

      – Katrīn, vai tu nedzer par daudz? – Pauls nobažījies jautāja, vērodams, kā kolēģe tukšo vienu vīna glāzi pēc otras.

      – Ir taču svētki! – sieviete centās izlikties priecīga. Pirmo reizi mūžā viņai gribējās piedzerties. Tā, ka visas problēmas izplēn no prāta, kā nebijušas. Tā, ka aizmirstas, cik dzīve pelēka un drūma.

      – Pietiek! – vīrietis pēkšņi sadusmojās un atņēma viņai glāzi. – Nāc labāk izvēdini galvu! – viņš saņēma to aiz rokas un starp dejojošajiem darbabiedriem izveda Katrīnu cauri gaitenim uz viņas kabinetu.

      Atvērusi logu, Katrīna pavērās zvaigznēs. Viņai gribējās izrunāt to, kas spiež sirdi, pateikt, ko domā, kā jūtas.

      – Paul! Man ļoti patika tavs raksts par sirdīm, kas meklē ceļu!

      – Paldies! Zini, kad es to rakstīju, domāju par tevi, – viņš bija pienācis tik tuvu, ka sieviete juta viņa elpu pakausī.

      – Nesaprotu! – Katrīna baidījās pagriezties pret runātāju. Viņa nezināja, vai ir gatava dzirdēt to, ko jaunais vīrietis vēlas teikt.

      – Katrīn, es mīlu tevi!

      – Nē, Paul!

      – Nesaki, ka tu arī šoreiz kā pirms septiņiem gadiem mani atraidīsi!? – viņš pagrieza viņu pret sevi. – Toreiz es biju puišelis un daudz ko varbūt nesapratu, bet tagad… Katrīn, es jūku prātā tevis dēļ, – viņš pieplaka viņas lūpām.

      Mirklī visa pasaule sāka griezties trakā karuselī. Nedrošie pieskārieni pārauga kaismīgos glāstos, nedaudzie apģērba gabali viens pēc otra nokrita uz grīdas. Prātu bija pārņēmis kā alkohola skurbums, tā kaisles uguns. Viņus netraucēja ne čīkstošais padomju ražojuma rakstāmgalds, ne gaiteņa otrā galā valdošā kņada.

 

*** 

 

      – Tu taču negribi teikt, ka neatceries? – Pauls samulsis vērās Katrīnā, kura kopš abu kopīgās nakts bija stipri mainījusies.

      – Es biju piedzērusies! – viņa spītīgi taisnojās.

      – Es domāju, ka tu apzinies, ko dari.

      – Kā redzi, nē! – viņa dusmās gandrīz kliedza.

      – Tātad tu gribi teikt, ka… – Pauls apstulba.

      – Jā, tā bija kļūda, mana mūža lielākā kļūda! – Katrīna nežēlīgi skaldīja vārdu pēc vārda.

      Vīrietis neticīgi vērās viņā. Viņš gribēja, lai sieviete pasaka viņam tieši acīs, ka viss bijis tikai nožēlojams misēklis, bet viņa nespēja.

      – Lūdzu, ej! – Katrīna tikai nočukstēja un aizgriezās ar muguru pret viņu.

      Kaklā kāpa rūgts kamols. Asaras smacēja viņu nost, bet bija jāsaņemas. Kas gan tā par mīlestību, kas dzimusi jaunības naivumā un plaukusi alkohola atvarā, viņa prātoja. Viņiem abiem bija katram sava dzīve. Un, ja abu mīlestība būtu bijusi īsta, tad jau sen viņi būtu atraduši ceļu viens pie otra. Nebūtu pagājuši toreiz, pirms septiņiem gadiem, viens otram garām…

 

***

     

      – Mīļā, kā būtu, ja mēs aizbrauktu kaut kur ceļojumā? – Andrejs jautāja, mīļi apskāvis sievu.

      – Kāpēc? – viņa nesaprata pēkšņo pārmaiņu.

      – Mūsu dzīvē trūkst krāsainības.

      – No kura laika tev tādas domas?

      – Es izlasīju to rakstu “Sirds uz sirdi”.

      – Vai tiešām? – Katrīna bija pārsteigta.

      – Tu neizklausies priecīga par to.

      – Es tikai esmu nogurusi.

      – Mīļā! Man tev ir vēl kāds priekšlikums. Kā būtu, ja mēs padomātu par mazuli?

      Viņa klausījās un neticēja savām ausīm. Vai tiešām Paulam viņas dzīvē bija jāatgriežas tāpēc, lai Andrejs saprastu, pēc kā ilgojas viņas sirds? Vai tas nevarēja notikt, tik ļoti nesāpot, neprasot tik lielus upurus?

 

***

 

      – Paul, ienāc, lūdzu, manā kabinetā! – Katrīna aicināja, noķērusi kolēģi gaitenī.

      – Ko tu gribi? – viņš nelaipni attrauca, bet paklausīja.

      – Paul, kāpēc tu mani ignorē?

      – Tu laikam nesaproti?! – viņš saērcināts jautāja.

      – Es saprotu.

      – Jā, kā tad? – viņš ļauni iesmējās.

      – Arī tev jāsaprot, kā jūtos.

      – Izjūti nicinājumu?

      – Nē!

      – Līdzjūtību? Paldies nevajag! – Pauls jau grasījās iet.

      – Paul, pagaidi! – Katrīna dedzīgi iesaucās. – Es arī tevi mīlu! – viņa nočukstēja.

      – Neņirgājies!

      – Es neņirgājos. Redzi, liktenis… – sieviete runāja ar lielu piepūli. Asaras atkal draudēja viņu nosmacēt.

      – Liktenis? – Pauls ciniski iesmējās. – Kāds liktenis, bļin? Tad tā tu sevi mierini? – viņš nespēja noticēt. – Nolaid gļēvi rokas un bimbo uz nežēlīgo likteni? Stulbums! Dzīvi mēs veidojam paši, un ja tu negribi par to cīnīties…

      – Tu gribi teikt, ka tas nebija liktenis, kas mūs atkal saveda kopā? – Katrīna caur asarām šņukstēja.

      – Nē! Es zināju, ka tu šeit strādā.

      Katrīna sabruka elsās.

      – Mīļā, mēs varam sākt visu no gala! – Pauls piemetās viņai blakus un aplika roku pleciem.

      – Ir jau par vēlu, – viņa šņukstēja. – Jau nākamnedēļ es dodos prom.

      – Uz kurieni?

      – Ceļojumā?

      – Kādēļ?

      Tikai pēc laba klusuma brīža viņa spēja atbildēt: – Otrajā medusmēnesī!

      Vīrietis atrāvās kā dzelts. Katrīna paslēpa seju plaukstās un ieraudājās. Viņa dzirdēja, kā viņš pieceļas un pamet kabinetu. Aizcirsto durvju troksnis truli atbalsojās viņas smadzenēs. Jā, varbūt viņa bija gļēva, varbūt par maz cīnījās, bet varbūt…

      Katrīna spēji pielēca kājās, notrausa asaras un garām neizpratnes pilnajiem kolēģiem izmetās uz ielas vienā kostīmiņā. Sejā iesitās ledains ziemeļvējš. Skatienu aizsedza ņirbuļojošas sniega pārslas. Pārsimts metru tālāk ielu šķērsoja kāds vīrietis. Vai tas bija viņš?