Sirds zem jostasvietas
Pametusi banketa zāli, kur plašā radu, draugu un kolēģu lokā tika atzīmēta priekšnieka apaļā jubileja, Nora devās pa neizgaismoto taciņu dziļāk parkā, kas pletās aiz svinībām izraudzītās viesu mājas. Viņa bija tā sakarsusi, ka steidzami vajadzēja brīdi atelpas un svaiga gaisa. Sen nebija tik daudz dejots – ne mirkli miera, vīrieši liptin lipa klāt kā uzmedoti – laikam pilsētnieki noilgojušies pēc lauku zaļumballēm, sieviete sprieda un, sagaidījusi muzikantu pieteikto dāmu deju, klusi izšmauca laukā, lai, neviena netraucēta, paklaiņotu pa parku.
– Jums gan šovakar piekrišana! – pēkšņi blakus kāds ierunājās.
Nora salēcās. Daudz netrūka, ka būtu arī iekliegusies, bet laikus savaldījās.
Netālu gailēja cigaretes oglīte, nododama runātāja atrašanās vietu. Sasprindzinot redzi, sieviete pamanīja, ka pie maza namiņa sēž kāds puisis.
Cik varēja saskatīt blāvajā mēnesgaismā – viens no pirtniekiem, mājas saimnieka dēliem.
Nora pienāca tuvāk un draudzīgi uzjautāja: – Vai uzcienāsi ar kādu dūmu?
Puisis pasniedza cigarešu paciņu, bet aizrādīja: – Jums nevajadzētu smēķēt!
– Kāpēc? – viņa ieinteresēti sarauca uzacis, apsēzdamās blakus uz sola.
– Sievietēm nepiestāv!
– Un vīriešiem?
Puisis acīmredzot samulsa no tik tieša pretjautājuma. Neko neteicis, viņš uzšķīla uguni, un Nora ieraudzīja tā seju skaidrāk. Jā, tas bija tas pats jauneklis, kurš pirtī tik prasmīgi darbojies ar slotiņām. Miesa vēl tagad kņudēja, to atceroties. Un galva pat mazliet noreiba.
– Un ko tu neej pie pārējiem? – Nora jautāja, izpūzdama bālganu dūmu mutuli un neuzkrītoši nopētīdama sarunu biedru. Tas, nenoliedzami, bija patīkams puisis. Pieklājīgs, neuzbāzīgs. Simpātisks. Un, tā kā sievieti nebūt nevilināja doma tik drīz atgriezties pārkaitētajā deju zālē, viņa iekārtojās uz soliņa ērtāk.
– Negribas, – jauneklis mazliet īdzīgi atmeta ar roku un, nodzēsis savu cigareti, pacēla pret sola kāju atstutēto alus pudeli.
– Labāk vienam sēdēt laukā?
– Es taču neesmu viens, jūs esat te, – puisis prasmīgi atsita raidīto “bumbiņu” un, lai ieturētu pauzi, pielika pie lūpām pudeli dzirkstošā dzēriena.
– Taisnība! – sieviete ar smaidu piekrita un, lai gan parasti nemēdza tā darīt, stādījās priekšā: – Esmu Nora! Un vari mani droši uzrunāt ar “tu”!
– Labi! Gatis, – jaunais vīrietis pamāja ar galvu un grasījās iemalkot vēl, taču pudele veikli “izcēlās” no viņa rokas.
– Drīkst?
– Jā, protams, – puisis atļāva, taču patiesībā laikam jutās neērti, ka pudele jādala ar kādu citu, turklāt – dāmu.
Bet Norai tas bija vienalga. Viņa šobrīd atpūtās, un nebija svarīgi, ko citi par šo situāciju varētu padomāt. Vēsais alus patīkami spirdzināja, un viņa ar baudu to izgaršoja.
– Jums te skaista vieta! – sieviete ieteicās, lai pārtrauktu klusumu.
– Jā, – Gatis mulsi piekrita.
Puisis šķita mazliet kautrīgs, bet varbūt tikai nerunīgs. Iespējams, ka tas gribēja pabūt viens, Nora pieļāva un iedomājās, ka ar savu pļāpāšanu visu iztraucējusi. Varbūt jauneklis gaida savu meiteni? Pilnīgi iespējams, ka tepat kaut kur klīst kāda daiļava, kas slepus lavās uz tikšanos ar mīļoto.
– Tu droši vien kādu gaidi. Es varbūt iztraucēju? – nolemdama, ka ir lieka, Nora pēkšņi piecēlās iešanai.
– Nē! Paliec! – puisis iesaucās un tad, it kā sakaunējies par savu degsmi, klusāk piebilda: – Lūdzu!
Sieviete atslīga atpakaļ uz sola. Tās intuīcija čukstēja, ka sarunu biedru kas nomāc. – Negribas palikt vienam? – viņa līdzjūtīgi apjautājās.
Gatis paraustīja plecus.
– Kādas problēmas?
Viņš gandrīz nemanāmi pamāja ar galvu.
– Draudzene? – Nora ieminējās, būdama pārliecināta, ka trāpījusi.
Un jauneklis piekrītoši pamāja.
– Un kas noticis? – viņa ieinteresēta vaicāja.
Puisis izskatījās tik bēdīgs un reizē tik mīļš, ka viņai kļuva tā žēl.
– Sastrīdējos, – Gatis, mirkli apsvēris (laikam, vai var svešiniecei uzticēties), iesāka. – Viņai nepatīk, ka eju uz pirti.
– Kāpēc? – Nora nesaprata. – Tas taču ir tavs darbs!
– Es jau saku to pašu. Bet viņa domā, ka es gribu tikai uz vecenēm skatīties. Grābstīties gar viņu plikumiem, – jaunais vīrietis sašutis stāstīja, bet tad aprāvās, laikam domādams, ka aizvaino Noru, nosaukdams klientes par vecenēm.
Taču tā nebija. Sieviete bija pārliecināta, ka pirtnieks savu nodarbošanos uztver kā ārsts, tā teikt, redzot tikai savu “darba lauku”. Bet pēkšņi doma, ka šis puisis redzējis viņu kailu un pieskāries, samulsināja un lika asinīm riņķot straujāk.
Cerot, ka tas atvēsinās prātu, viņa iedzēra krietnu malku alus un palūdza vēl vienu cigareti.
– Tev nav auksti? – Gatis pēkšņi iejautājās.
– Nē, – Nora papurināja galvu, lai gan mazliet sala gan. Pavasara naktis tomēr vēl bija visai vēsas, un viņa neapdomīgi izskrējusi laukā vienā kleitiņā, žaketi atstādama uz krēsla atzveltnes banketa zālē. Tā negribējās iet tai pakaļ!
Kā uzminējis viņas domas, sarunu biedrs novilka savu jaku un uzsedza tās kailajiem pleciem.
– Nevajadzēja, – Nora atrunājās. Bet jaka bija tik silta, un puiša rūpes tik patiesas! “Tā noteikti būtu rīkojies ikviens. Vismaz tik daudz viņi attapa!” sieviete centās sevi pārliecināt, ka saņemtā attieksme nav īpaša. Viņu mazliet mulsināja, ka nejauši sastaptais kavalieris ir tik jauns. Tas varēja būt kādus gadus desmit jaunāks vai pat vairāk.
– Neuztraucies! Gan rīt viss būs labi. Dod meitenei laiku! – lai atvairītu domas par abu vecuma starpību, Nora steigšus atsāka pārtraukto tēmu.
– Droši vien! – Gatis piekrita.
Un sieviete saintriģēta prašņāja tālāk: – Bet viņa par ko strādā?
– Par medmāsu!
– Redz, kā! – Nora iesaucās un izklāstīja savu viedokli: – Bet viņa taču arī ikdienā skatās uz pusplikiem cilvēkiem, tai skaitā vīriešiem. Tas taču ir tas pats!
– Jā, bet viņa saka, ka palātā neizmetas kaila, lai apsaitētu pacientam roku.
– Un ko tad viņa grib – lai tu pirtī ar kažoku ej?
Gatis, laikam vizualizējot šādu skatu, sirsnīgi iesmējās. Un Nora nodomāja: “Ar viņu ir tik viegli, it kā mēs būtu pazīstami jau sen!”
Pakrūtē sāka kņudināt kāds nemiera velniņš.
– Saki, vai tu patiešām pirtī redzi, kā saka, tikai peramo miesu, nevis, piemēram, sievieti ar skaistu augumu? – Nora iejautājās, šķelmīgi skatīdamās sarunu biedrā. Un pēkšņi aptvēra, ka koķetē, nekaunīgi ignorēdama, ka puisim ir draudzene.
Gatis vērīgi paskatījās blakussēdētājā, kā prātodams, vai atklāt patiesību, iekampa malku alus, lai rūpīgi apdomātu sakāmo, vēl reizi nopētīja viņu dzalkstošām acīm un klusi noteica: – Tā nav!
– Ko? Nē! Tas nevar būt! – Nora salēcās, domādama, ka viņu izjoko. Kavaliera atzinīgais skatiens glaimoja, taču droši vien nedrīkstēja ticēt nevienam viņa vārdam.
– Tev ir dzimumzīmīte! – puisis paziņoja, sejā nepakustoties ne vaibstam. – Zem nabas! Sirds formā! – viņš nobeidza, ieturējis īsu pauzi.
Nora iespurdzās. – Tu esi nepārspējams melis! Nav man tādas dzimumzīmes! – viņa dievojās.
– Pierādi! – Gatis nočukstēja, un Norai šķita, ka tā acīs uzzib viltīgas dzirkstelītes.
Sieviete atkal iesmējās, bet pēkšņi saprata, ka puisis to domā nopietni.
Gata skatiens pat tumsā bija tik ciešs, ka lika augumam nodevīgi nodrebēt. Kad vīrietis iekāro sievieti, to nekļūdīgi var manīt, un Nora to juta. Viņa neticīgi skatījās blakus sēdošajā un drudžaini domāja: “Ko mēs darām? Kas notiek? Vai tiešām viena pudele alus mums sadevusi pa galvu?”
Pēkšņi patīkamais kavalieris lēnām piecēlās, atvēra sava namiņa durvis un, aicinādams iekšā, pasniedza pretī roku. Nesaprazdama, vai rīkojas pareizi, Nora, maģiska pievilkšanas spēka vadīta, ielika tajā savējo un ļāva sevi vest.
Puisis maigi piespieda sievieti pie sienas un vārīgi kā dārgu un trauslu Ķīnas vāzi saņēma rokās tās kaklu. Nora juta sejā karsto, pēc apiņiem un tabakas smaržojošo elpu, kas ar katru mirkli kļuva jo seklāka, un šķita, ka tumsā visas maņas pastiprinās desmitkārt. Sirds krūtīs dunēja tik skaļi kā veseris pret laktu kalēja smēdē. Jaunā vīrieša īkšķi paslēja uz augšu smalko zodu, un kaut kas silts un zīdains pieskārās sievietes kaistošajām lūpām. Sākumā liegi, tik tikko jaušami, bet vēlāk arvien uzstājīgāk un dedzīgāk. Nora ieslidināja pirkstus puiša kuplajā matu cekulā, ļaujot jakai no pleciem noslīdēt uz grīdas, un atbildēja tikpat kaismīgi kā veldzes izslāpis augs. Skūpsts abus ierāva galvu reibinošā karuselī.
Mazā kokteiļkleitiņa sarāvās uz augšu, un divas slaikas kājas pakļāvīgi apvijās puiša viduklim. Vairākas reizes uzgrūžoties mēbelēm un sienai, viņi beidzot sasniedza gultu.
Līdz ar pēršanās gudrībām Gatis acīmredzot ir apguvis arī citas – daudz vērtīgākas, Norai negaidot iešāvās prātā, un viņa nedomājot ļāvās kaislei.
***
Nākamajā rītā Nora pamodās no kāda trokšņa. Atvērusi acis, viņa sākumā pat neaptvēra, kur atrodas. Tad ieraudzīja, ka pie durvīm stāv meitene izbiedētu skatienu. Bija aptuveni skaidrs, kas šobrīd norisinās tās prātā, tāpēc, apzinoties, kādas notikušajam var būt sekas, Nora centās visu vērst par labu.
– Piedodiet! Vakar laikam par daudz iedzēru un iemaldījos šeit, – viņa stāstīja, ar acīm meklēdama jebko, kas varētu nodot šos melus. Taču neko tādu neredzēja. Viss it kā atradās savā vietā – kleita bija kārtīgi pārlikta krēsla atzveltnei, neviena mēbele nebija apgāzta, un no Gata nebija ne miņas.
– Kur Gatis? – meitene drebošā balsī jautāja, acīmredzot mocīdamās visļaunākajās nojautās.
– Kas? – Nora naivi jautāja. – Te neviena nav.
Viņa redzēja, ka meitene atviegloti uzelpo.
– Atvainojiet! – tā nočukstēja un izgāja no namiņa. Pēc brīža satrauktā balss atskanēja jau aiz sienas. – Kur tu biji? – tā uzbruka, acīmredzot atradusi meklēto.
– Kā “kur”? – Gatis piesardzīgi atbalsoja.
– Kur tu šonakt gulēji? – pratināšana turpinājās, un Nora lūdza Dievu, kaut tikai puisis sevi tagad muļķīgi nenodotu. – Tur guļ kaut kāda… – meitene, meklēdama svešajai viešņai īsto apzīmējumu, nebija tālu no asarām.
Aizturētu elpu Nora klausījās viņu sarunā. Kad puisis pateica, ka nakšņojis citur, sieviete atvieglojumā nopūtās. Arī meitene acīmredzot nomierinājās, un balsis attālinājās.
Laiski izstaipījusies, Nora izkāpa no gultas un sāka ģērbties. Piepeši sieviete blāvajā sienas spogulī pamanīja, ka kādu pussprīdi zem nabas nez no kurienes uzradies mazs pleķītis sirds formā. “Kā es to nebiju pamanījusi iepriekš?” viņa sarauca uzacis un nesaprata, kā gan mazo brūnumiņu pirtī, kur garaiņu dēļ tik tikko savu degungalu varēja saskatīt, to ieraudzīja jaunais pirtnieks.
Izgājusi sētā, Nora pārlaida skatienu apkārtnei. Viņa raudzījās pēc Gata, taču nekur to nemanīja. Varbūt tā pat labāk, sieviete nodomāja, jo nebija droša, vai maz vēlas puisi tagad satikt. Tas, kas starp viņiem notika, bija kaut kas brīnišķīgs, bet… jāatgriežas realitātē! Norai priekšā ceļš uz pilsētu, bet Gatim – ikdiena tēva sētā ar greizsirdīgu meiteni pie sāniem. “Viņa draudzene, nenoliedzami, ir laimīga sieviete!” Nora ar saldkaisli secināja. “Tāds puisis! Mmm!” Atceroties naktī notikušo, vēderā atkal sākās kņudēšana.
Gatis neparādījās līdz pat pusdienlaikam, kad viesi jau posās mājupceļam, un sievieti sāka mocīt sirdsapziņa. “Nabadziņš! Droši vien jūtas vainīgs, ja šorīt tik ātri nozuda, neko neteikdams,” viņa prātoja, šaustīdama sevi par vieglprātīgo uzvedību. “Es taču biju daudz skaidrākā prātā nekā viņš! Vajadzēja saprast, ka puisim bijusi smaga diena. Viņš bija par daudz iedzēris, un tad uzrados es ar savu koķetēšanu. Labi taču sapratu, kādus signālus raidu. Un viņš uzķērās… Esmu izturējusies nelietīgi. Man nevajadzēja viņam sekot. Būtu izgulējies, nomierinājies, šodien ar draudzeni izlīgtu mieru un dzīvotu laimīgi tālāk,” Nora bija pārliecināta un jutās kā ļauna aprēķinātāja, kura hormonu vētru iespaidā pavedusi tikpat kā nevainīgu jaunekli…
***
Bija ziema. Nora brauca savā auto pa vientuļo šoseju mājup un, lai neiemigtu, dungoja līdzi radio skanošajām dziesmām. Pēkšņi aiz līkuma parādījās kāds vīrietis ar paceltu roku, un viņa tīri instinktīvi sabremzēja, lai gan parasti nemēdza tā darīt. Drošības apsvērumu dēļ sieviete izvairījās ņemt savā auto svešus braucējus, vēl jo vairāk vīriešus pašos spēka gados. Laikam pēkšņi uznākušais aukstums vainīgs, Nora secināja un nodrebinājās no domas, ka kādam šādā salā ceļš jāmēro kājām.
– Uz pilsētu? – pavērtajās durvīs atskanēja kaut kur dzirdēta balss un tad parādījās arī pazīstama seja.
Nora sastinga – tas bija pirtnieks Gatis! Puisis, kuru pirms pusgada sastapusi viesu namā, kur priekšnieks atzīmēja savu dzimšanas dienu!
Puiša sejā pārsteigumu nemanīja, viņš izturējās kā svešinieks, un Nora secināja, ka laikam sen aizmirsta.
Kamēr viņi apmainījās pieklājības frāzēm, pie automašīnas uzradās arī kāda meitene ar lielu somu plecos.
– Vai neaizvedīsit mani arī līdz pilsētai? – viņa aizelsusies lūdzās.
Lai gan vairāk par visu gribējās atteikt un palikt ar Gati divatā, kaut arī puisis viņu varbūt vairs neatceras, Nora atļāva iekāpt arī sārtvaidzei ar mugursomu, taču tūlīt pat sāka nožēlot. Izrādījās, ka abi pasažieri ir pazīstami un nu iegrima spraigā sarunā par kādu nesen pagastā notikušu pasākumu, šoferei uzmanību vairs nepievērsdami.
Nora pavirši klausījās viņos un neuzkrītoši ar acs kaktiņu ik pa laikam uzlūkoja savu blakussēdētāju, kurš izturējās tā, it kā savu (pa)vedēju nekad nebūtu redzējis.
“Nu labi, nevajag arī! Tādi jau tie vīrieši ir!” Nora ar rūgtumu norija aizvainojumu, bet tad sabāra sevi. Tā jau nemaz nebija. Tieši viņa, Nora, ievilka puisi tīklos ar savu flirtēšanu – izmantoja to, ka sarunu biedrs ir alkohola reibumā un nedomā, ka krāpj savu draudzeni. Pēc tam nabadziņš droši vien nožēloja, centās aizmirst, un izskatās, ka tas viņam arī lieliski izdevies. Kaut arī sieviete, nenoliedzami, priecājās, ka puisis varējis pārdzīvot viņas zemisko rīcību, tomēr sirsniņa mazliet iesāpējās, ka viņš to aizmirsis tik ātri! Nepārguļ taču ar kuru katru!
Nora bija pārliecināta, ka nejaušību nav, ir tikai paredzamas vai mazāk gaidītas likumsakarības. Varbūt toreiz bija pārāk tumšs, lai skaidri saskatītu un iegaumētu viņas seju, sieviete sevi mānīja, tomēr tad pati atgādināja, ka nekas taču prasmīgajam pirtniekam netraucēja ievērot sirdsveida dzimumzīmīti uz viņas ķermeņa.
Nora pati nesaprata, kāpēc tik ļoti vēlas, lai puisis to tomēr atpazītu. Tas bija tikai vienas nakts piedzīvojums, un VISS!
– Šeit, lūdzu, pieturiet! – sievieti no pārdomām iztraucēja aizmugurē sēdošās meitenes balss.
Vadītāja apturēja auto.
Abi jaunieši atvadījās, un pasažiere izkāpa, atstājot abus divatā.
– Un kur tev? – Nora vaicāja, beidzot paskatījusies blakus sēdošajā vīrietī.
– Varbūt pie tevis? – puisis, sejai pilnībā pārmainoties, šķelmīgi atjautāja, ļaujot apjaust, ka viņš lieliski zina, kā mašīnā iekāpis.
Tas Noru patīkami pārsteidza, un viņa iesmējās, tikpat valšķīgi atteikdama: – Un ko es teikšu vīram?
Gatis saspringa. Bija redzams, ka viņš nav rēķinājies ar šādu notikumu pavērsienu, un tas sievieti ielīksmoja vēl vairāk.
– Beidz! Es jokoju – man nav vīra! Tikai vecs pāraudzis kaktuss. Kā visām vecmeitām, – viņa iesmējās kā kutināta.
– Man patīk puķes! – puisis noteica.
– Kaktuss nav puķe, bet sukulents!
– Man patīk suku… Kā tu teici? – Gatis pārvaicāja.
Nora centās neļauties provokācijām. – Nē, nopietni – uz kurieni tevi aizvest?
– Es tak teicu, ka pie tevis.
Sievietei pēkšņi radās aizdomas, ka blakussēdētājs nejoko. Šādam notikumu pavērsienam savukārt nebija gatava viņa. – Man mājās nav nekā ēdama! – Nora iesaucās, nespēdama izdomāt neko jēdzīgāku, lai atteiktu uzņemt ciemiņu, kuru tik necerēti sastapusi pēc tik ilga laika.
– Tas nekas! Es nemaz negribu ēst! – puisis pasmaidīja.
Mirkli pašaubījusies, vai tas būtu pareizi, Nora pagrieza auto māju virzienā.
Pēc dažām minūtēm viņi jau sasniedza namu, kurā sieviete dzīvoja.
– Vismaz alus tev ir? – Gatis jautāja, atverot dāmai kāpņutelpas durvis.
– Nav. Bet ir sidrs!
– Derēs! – puisis iesaucās, un durvis ar blīkšķi aizcirtās.
Kāpņu laukumiņā virs viņiem atskanēja čīkstoņa un pāri margām, acīmredzot trokšņa iztraucēta, parādījās izspūrusi galva.
– Labvakar! – Nora tai pašapzinīgi uzsmaidīja.
Atbildes nebija. Nīgrās acis drūmi nopētīja puisi, krunkainā mute kaut ko nomurmināja par izlaisto jaunatni un izvirtību, un nelaipnā kaimiņiene nozuda. “Tas laikam mājiens, ka man, pieaugušai, nobriedušai sievietei, neklājas vest mājās teju pilngadību sasniegušus jaunekļus,” Nora pie sevis nodomāja un izlikās, ka viņu tas nesatrauc.
– Mājas policija? – Gatis saprotoši jautāja, ienākdams dzīvoklī.
Sieviete piekrītoši pamāja ar galvu un secināja: – Tagad par mani tenkos visa māja.
– Mēs taču varam parūpēties, lai tas būtu viss kvartāls! – puisis atkal sulīgi iesmējās, un Nora tā arī netika gudra, vai viņa to sapratusi pareizi.
Izzvejojuši no ledusskapja pāris pudeļu sidra, abi iekārtojās uz dīvāna pie televizora. Televīzijā rādīja kādu amerikāņu komēdiju, un Gatis aizrautīgi kā bērns iegrima tās komiskajā sižetā. Savukārt Nora, nespēdama koncentrēties, ik pa brīdim slepus nopētīja blakussēdētāju. Viņa atcerējās ikvienu tās tālās dienas kopā pavadīto mirkli – gan to, kā pirtslietu meistars glāstīja un pliķēja augumu ar garaiņiem, smaržīgajai slotai tikai viegli, viegli skarot tvīkstošo ādu, gan pēc tam neaizmirstamos kaisles mirkļus mazajā būdiņā parka vidū…
Sievietei sareiba galva un ne jau no alkohola.
Noskurinājusies Nora centās atgriezties realitātē. “Tā ir pagātne!” viņa sev teica. “Tagad es tikai izguldināšu paziņu, došu tam naktsmājas, bet jau rīt puisis dosies savās darīšanās, un mēs, iespējams, tik drīz vairs atkal neredzēsimies. Mēs viens otram nekas nebijām, neesam un nebūsim! Mūs vienoja vien jautras sarunas un bezbēdīga kompānija. Jā, un arī viens fantastisks muskuļu treniņš!”
Filmai beidzoties, bija iztukšotas pudeles, un abi posās gulētiešanai. Nora izlaida dīvānu un aizgāja uz guļamistabu pēc gultasveļas.
– Mēs gulēsim te? – Gatis jautāja, palīdzēdams ievilkt segu pārvalkā.
Nora, izdzirdot šādu jautājumu, nevilšus sarāvās. – Mēs?
– Tu taču negribēsi teikt, ka es veltīgi pie tevis braucu? – puisis pārspīlēti nopietnā balsī jautāja un nenoturējies atkal sāka smieties.
– Prieks, ka tu pēc visa tā, kas notika, vēl spēj jokot, – Nora atguvusies secināja.
– Kas tad notika? – šķita, ka viņš nesaprot.
– Kas? Tu neatceries, kā es izmantoju tavu nomākto garastāvokli? – Nora vaicāja, izlikdamās kārtojam palagu, lai nebūtu jāskatās sarunu biedram acīs.
– Tad tā tu domā? – viņš pārjautāja.
– Bet tā bija! Es biju mazāk dzērusi, tātad vairāk apzinājos, ko daru.
– Nu, vai zini!– puisis izsmējīgi iesaucās un pēkšņi satvēra sievieti aiz pleciem un pagrieza pret sevi. – Manu vienīgo alu tovakar izdzēri tu! – viņš pasmaidīja, saņemdams plaukstās apmulsušo seju un ieskatīdamies par tumšiem akačiem pārvērtušajās acīs. – Tas biju es, kas tevi izmantoja, – viņš vaļsirdīgi atzinās.
Norai šķita, ka tūliņ saļims ceļi.
– Mani tracināja, ka Indra mani nepatiesi apvaino. Es biju nikns uz viņu. Gribēju pierādīt – ja jau viņa saka, ka esmu slikts, tad arī kļūšu tāds… Un kļuvu! Bet es neko nenožēloju! Pēc tās nakts es bieži domāju par tevi un ilgojos, tikai nezināju, kur tevi meklēt, – puisis runāja tālāk, nekautrīgi spēlēdamies ar viņas blūzītes podziņām un kabinādams tās vaļā.
Sieviete stāvēja kā sastingusi. Tikai domas galvā drudžaini šaudījās, apsvērdamas un sagremodamas dzirdēto. “Mums nekas nesanāks,” viņa centās sev iestāstīt. “Mēs nākam no pārāk dažādām pasaulēm. Un tad vēl tie gadi! Mūs nesapratīs. Bet lai! Es varu pārcelties uz laukiem un kļūt par lauku tūrisma speciālisti. Kļūšu par pirtnieka sievu!… Oi, bet vai es varēšu samierināties, ka mans vīrs čamdās gar citu sieviešu plikumiem?” “Nē!” sirdsbalss iekliedzās, un saprāts ļauni ķiķināja, ierēkdams par ironisko likumsakarību, ka abu nelielais sānsolis noticis tieši šā iemesla – greizsirdības – dēļ!
Gatis apguldīja sievieti uz dīvāna.
“Bet varbūt tas viss – tas, kas šonakt notiks (notiek!), – atkal ir bez turpinājuma?” Norai ienāca prātā, un augums no jauna saspringa. “Atkal vienas nakts sakars!” “Vai tev to vajag?” sirdsapziņa vaicāja, bet miesa nespēja pretoties. Katrs glāsts un lūpu pieskāriens svilināja kā pēriens ar kadiķu slotu un lika tvīkt ķermenim pēc aizvien jauna un jauna dziedinošā pliķa.
“Tā nedrīkst! Puisim taču, ļoti iespējams, vēl ir draudzene. Indra! Draudzeni sauc Indra!” Nora sev atgādināja, cerot, ka vārds palīdzēs atgriezties realitātē.
– Pagaidi! – viņa iesaucās un, satvērusi kaisles tvīkstošo roku uz savām krūtīm, pieslējās sēdus. – Vai tu joprojām esi ar Indru?
– Vai mēs tagad runāsim par viņu? – Gatis neapmierināts nomurmināja, paslēpdams seju starp zīdainajiem krūšu izciļņiem.
– Vai ir? – sieviete noteica stingrā balsī, cenzdamās izlocīties no gultas.
– Nu, ir! – puisis novilka, it kā tam nebūtu nekādas nozīmes.
– Jūs atkal sastrīdējāties? – viņa aizdomu pilna jautāja.
Puisis neatbildēja. Bet Nora saprata tāpat – bez vārdiem.
“Kāds viņš vēl bērns!” sievietes iespējamās cerības sagrāva vilšanās. “Kā nesaskaņas, tā aizcērt durvis un prom. Un tad, par spīti draudzenes iedomām, gultā pie citas!” Pie viņas, Noras! Lai pats sev, meitenei vai velnssazinkam velnssazinko pierādītu! “Kur gan es skatījos? Uz ko cerēju?!” Pilnībā atskurbusi no alkohola un prātu reibinošajiem skūpstiem un glāstiem, Nora piecēlās no gultas un, neko neteikusi, izgāja uz balkona ieelpot svaigu gaisu. “Kāda es esmu muļķe!” sieviete sevi lamāja, aizsmēķēdama cigareti, un juta, ka aiz muguras nostājas Viņš.
– Piedod! – Gatis nočukstēja, galvu nodūris.
– Ir jau labi! – Nora attrauca, izpūzdama baltu dūmu mutuli ledaini aukstajā gaisā un nodrebinādamās. Viņa negribēja moralizēt. Tas vēl krasāk iezīmētu abu gadu starpību. Un to viņa negribēja.
– Tu nosalsi! – Gatis norūpējies ieteicās un aplika savas rokas sievietes pleciem, sakrustodams tās uz krūtīm.
Viņa ļāva tām tur palikt. Vēl vairāk – Nora piespiedās puiša karstajām krūtīm, pūlēdamās uzsūkt vēl daļiņu viņa miesas siltuma, vīrišķīgās gādības un bērnišķīgā maiguma.
– Rīt izdarīšu, kas man bija jādara pilsētā, un ar pirmo autobusu atgriezīšos mājās, – viņš čukstēja, sapratis savu “liktenīgo kļūdu”.
Nora piekrītoši pamāja ar galvu.
– Bet es tev apsolu – manā pirtī tu vienmēr esi gaidīta! – jauneklis dedzīgi noteica un iespieda zodu viņas pleca bedrītē.
– Jā! – Nora pasmaidīja. – Paldies!
– Es sasiešu labākās slotiņas! – jauneklis solīja un cerīgi vaicāja: – Tu taču kādreiz atbrauksi?
– Jā, aizbraukšu, – viņa noteica un, pagriezusi galvu, noskūpstīja puisi uz vaiga, zinot, ka šī ir pēdējā reize, kad viņi tiekas.
***
No rīta, kad Nora pamodās, Gatis jau bija prom. Bet uz spilvena viņai blakus gulēja zīmīte:
“Paldies par visu!
Buča Tev un Tavai sirsniņdzimumzīmītei!
P.S. Atļāvos to noskūpstīt uz atvadām.
Gatis
Gaidīšu!”