Zizizū zvaigzne
– Man liekas, es tomēr nespēšu neko norīt, – Laine sagurusi pavēstīja, atstumdama šķīvi ar Cēzara salātiem.
Es līdzjūtīgi uzsmaidīju draudzenei. Biju iedomājusies, ka brauciens mums izvērtīsies jautrāks, bet, kopš prāmis izgāja jūrā, Laine izskatījās kā no “amerikāņu kalniņiem” izkāpusi – zaļu ģīmi un tik sūnainu pašsajūtu, ka tikai ar mokām pierunāju viņu pamest kajīti.
– Mēs taču braucām izklaidēties – martīni, ballīte, dejas, – es centos uzmundrināt, knosīdamās krēslā kā no ķēdes norāvies suns.
– Izklaidēsimies Stokholmā, – Laine izspieda greizu smaidu un, aši izvilkusi no somiņas papīra maisiņu, nočukstēja: – Ja es līdz tam nebūšu izlaidusi garu.
– Atkal slikti? – uzliku roku draudzenes plecam.
Viņa tikko manāmi pamāja ar galvu un centās saņemties.
– Vēlies iziet uz klāja paelpot svaigu gaisu? – es piedāvāju.
– Nē, tu paēd un pēc tam. Es pagaidīšu, – Laine drosmīgi noteica un pagriezās pret iluminatoriem cerībā, ka skats pa logu, aiz kura gan neko tumsas dēļ nevarēja redzēt, nomierinās sakairināto kuņģi.
Es pievērsos vakariņām, prātodama, kas gan vēl varētu noiet greizi. Laikam jau Visums negribēja, ka dodos šajā ceļojumā – man bija sūtītas tik daudzas zīmes! Bet es tās visas stūrgalvīgi ignorējusi.
Tālākie notikumi atrodami grāmatā:
