Foto no www.vectorstock.com |
MRD banda un briesmonis Reiz kādā pelēkā oktobra dienā auka Nejauka kā negudra plosījās kāpu priedēs un trieca pret vēju pilsētas fortiem putainas dusmu šļakatas. Tikmēr turpat netālu daudz rāmākā vietā, kādas izgāztas egles sakņu čemura aizvējā, satikās savāda kompānija. – Hei, Drosma! Kā iet? – tuvodamies norunātajai vietai, ko trijotne bieži izvēlējās kopīgām rotaļām, uzsauca tusnīgs apalītis pelēkbrūnā, švītīgā uzvalciņā, kas klāts sīkām adatiņām. – Sveiks, Maigur! – sveicienu priecīgi atņēma brūnā kažokā ar platu, spīdīgu šlepi tērpta jaunkundze. Viņas mazās, melnās ačteles šaudīgi zibinājās. – Kā tu domā, vai Rūdis šodien atnāks? Parasti, kad tik stipri pūš, vecāki viņu dzen pēc laupījuma uz divkājaiņu sētām, jo tad tie tup savās migās. – Lūkojoties pilsētas virzienā, Drosma nervozi lauzīja roķeles. Ik pa laikam viņa uzmeta skatienu arī saviem slaidajiem pirkstiņiem un ar garajiem, dzeltenīgajiem priekšzobiem paknibināja melni lakotos nadziņus. |
– Nebaidies, bailule! – Maigurs ar dūrīti iebakstīja augumā lielākās draudzenes plecā, paķerdams meiteni uz zoba par to, ka viņas satraukums galīgi neatbilst vecāku dotajam vārdam. – Ja Rūdis solīja, ka būs, tad būs. MRD sauklis ir “vīrs un vārds”, – viņš ķiķināja. Bet, redzot draudzenes pūcīgo skatienu, zobgalis aprāvās. Drosma jau nebija vainīga, ka piedzimusi par meiteni. Viņa, neskaitot mammu, ģimenē bija vienīgā sievieškārtas persona, un vecāki, lai pārējās atvases – četri brāļi – māsu neapceltu, meitai ielikuši vismaz bezbailīgu vārdu.
MRD bija trīs draugu izveidota savienība, kuras nosaukumā izmantoti viņu vārdu pirmie burti. Viņi paši gan to dēvēja par Mežonīgo Rīkļrāvēju un Dīrātāju bandu. Tas izklausījās baisi un ļāva justies gana drosmīgiem vidē, kurā bez ierastajiem ienaidniekiem jau labu laiku stresu sagādāja arī divkājainie. Pilsētas radījumi veco grants karjeru bija pārvērtuši par savu izklaides vietu. Par laimi, iestājoties aukstākam laikam, dīķa apkārtnē rādījās aizvien mazāk traucētāju. Tikai pa kādam pastaigu mīlim vai plikmiesim, kurš, spiegdams un ķepas tirinādams, mēģināja iebrist ledusaukstajā ūdenī līdz kaklam un tad, kā sāls šāviņu rozīgajā dupsī dabūjis, metās krastā un tinās savos dažādkrāsu palagos. Pēc tam mežmalā atkal iestājās miers. Pēdējos gados gan šo staigātāju un peldētāju saradies, ka biezs, un meža pastāvīgie iemītnieki varēja nolūkoties to izdarībās vai ik dienas. Taču tas nozīmēja arī to, ka bija jākļūst īpaši piesardzīgiem, lai netrāpītos acīs ne divkāju dīvaiņiem, ne viņus pavadošajiem asinssuņiem.
Lai noskaņotu sevi nebaidīties, trīs draugi izdomāja sev iedvesmojošu apvienības nosaukumu. Pievakarēs viņi regulāri tikās norunātajā vietā, lai kopā parotaļātos un apmainītos piedzīvotajā. Katrs no trijotnes mitinājās lielā dīķa savā pusē: Maigurs – tuvāk pilsētai, Drosma – ūdenskrātuves ziemeļu galā, savukārt Rūda ģimene no dziļā meža ar katru gadu nāca aizvien tuvāk divkājaiņu apdzīvotajai vietai, jo to apkaimē varot atrast vieglāku laupījumu. Rūdis tika stāstījis draugiem, ka viņa ģimene bieži mielojas ar to, ko atrod sētās un debesskrāpju pakājē. Pie dažām cilvēku radītajām migām regulāri tiekot izbērti kraukšķīgi bumbuļi, kas līdzinās zaķu un stirnu spirām, bet esot ēdami. Vismaz bezsaimnieka kvankšķētāji un ņauduļi tos graužot uz nebēdu un joprojām dzīvi.
– Hei-jou! – draugiem beidzot pievienojās rudā svīterī ar baltu apkakli tērptais Rūdis. – Kas jauns? – Viņš pēc pilsētnieku modes sarokojās ar Maiguru, vispirms paspiezdams tā ķepu, tad piesizdams dūri viņējai un pēc tam novirpinot īsos, strupos pirksteļus gar savu ausi. Tad Rūdis to pašu atkārtoja ar Drosmu, tikai pašās beigās abi vēl, jautri smiedami, sasitās ar gurniem. Ar Maiguru viņa durstīgā ancuka dēļ tas nebija iespējams.
– Tētis saka: vēl dažas nedēļas, un mēs taisīsimies uz guļu, – ežulis saskumušu vaigu paziņoja. Šī iemesla dēļ viņš jutās kompānijā mazliet neiederīgs, tādēļ nereti savas dzēlības vērsa pret bailulīgo draudzeni. Pats gan arī nebija nekāds drošulis, tomēr pretēji savam vārdam apveltīts ar asu mēli un adatām. Tas ļāva būt pasargātam jebkuros briesmu brīžos. – Stulbums! Es negribu, bet mamma saka: tā vajag. Nezinu gan, kā tik ilgi nogulēšu. Pusgads tak ir vesela mūžība! – Maigurs pukojās.
– Man gan būs jāpalīdz celt piebūvi mājai, – arī Drosma nebija sajūsmā par gaidāmo. – Brāļi jau tagad trenējas koku graušanā, taču man it nemaz negribas riskēt nolauzt kādu zobu vai sabojāt manikīru. – Meitene gādīgi noglauda katru spožo nadziņu. – Es labprāt turpinātu plūkt puķes un izrotāt ar tām māju. Diemžēl tagad zied arvien mazāk un retāk.
– Bet es… – Rūdis iesāka, ievilcis elpu, lai klātu vaļā vecāku ideju pārcelties vēl tuvāk pilsētai, kad pār trijotnes galvām pārlidoja kaut kas liels un melns, draudīgi čaukstēdams un švīkstēdams.
Visi trīs ierāva galvas plecos un zibenīgi iespruka savā štābiņā zem nokritušās egles resnā stumbra. Lapsēns kā drosmīgākais pabāza strupo purniņu laukā no slēpņa un ieraudzīja, ka tumšais briesmonis nolaižas tuvējā priedē un, ieķēries koka augstākajā zarā, spītīgi pretojas aukas Nejaukas triecieniem un grūdieniem.
– Kas tas bija? – drebošā balsī čukstēja bebru meitene un, miegdama tuvredzīgās ačteles, jautāja: – Vai tas aizlidoja?
– Nē-e! Nosēdās vecajā, zarainajā priedē, – Rūdis purināja galvu, nenolaidis skatienu no lielā, melnā. – Maigur, kā tu domā, kas tas ir?
– Man šķiet, ka tas ir milzīgs putns, – šņurkādams melno degunteli, minēja ezēns. – Paskat, kāds viņam līks, dzeltens knābis un kā viņš vicina spārnus. Man liekas, viņš skatās tieši uz mums, – Maigurs nopukināja un atkal sarāvās kamoliņā.
– Vajadzēja man palikt mājās. Ja nu viņš mūs notver? – Drosma pīkstēja.
– Nu, ne jau visus uzreiz, – ežulis it kā mierināja un, aizsargtērpa dēļ juzdamies drusku drošāk par abiem pārējiem draugiem, pie sevis noķiķināja: – Skuķiem priekšroka!
– Es dzirdēju, – bebrīte norūca un draudīgi pacēla asti. – Tūlīt ka maukšu, izlidosi tieši tam nezvēram nagos.
– Beidziet! – Rūdis abus ķildniekus apsauca. – Es pielavīšos tuvāk un paskatīšos. Man šķiet, ka esmu to kaut kur redzējis. Ja zināsim, kas tas ir, varēsim izdomāt, kā tikt ar viņu galā.
– Tu gribi cīnīties? – Drosmas ačteles šausmās iepletās lielas kā kastaņi.
– Nuja, – lapsēns drosmīgi izrieza krūti. – Nav ko te visiem svešiniekiem mūsu mežā līst! Pietiek jau, ka divkājaiņi maisās pa kājām.
– Varbūt viņš pats drīz aizlaidīsies? – Maigurs bažīgi ieminējās un centās atturēt draugu no varoņdarbiem, sakot: – Atnāks cilvēki, un viņš nobīsies.
– Cilvēki tagad te nenāks, – Drosma prātīgi iebilda. – Kaut arī viņiem reizēm ir pat trīskārtu kažoki, viņi šitādā nelaikā biežāk izvēlas iet pie jūras. Laikam bail, ka kāds čiekurs neuzkrīt uz galvas. Vai neuzglūn plēsoņa… – to sakot, meitene atkal palūkojās ārā, bet, redzot, ka briesmonis vēl tup priedes galotnē, atrāvās atpakaļ dziļāk slēpnī.
Tieši tobrīd virs draugu galvām savilkās melni padebeši, gaisma saruka tumšāka un pret zemi sāka pakšķēt lielas, skaļas ūdenslāses.
– Lietus apgrūtina redzamību. Es mēģināšu pietuvoties, – noteica Rūdis. Un, pirms draugi paspēja iebilst, lapsēns jau teciņiem lavījās gar egles stumbru tuvāk zarainajai priedei. Drosma un Maigurs aizturētu elpu sekoja notiekošajam.
Auka Nejauka, šķiet, bija metusies uz vienu roku ar MRD bandu un uzbruka milzu krauklim līdzīgajam putnam ar niknām pļaukām. Briesmonis, izpleties vēl draudīgāk, piepeši palēcās un, sakļāvis spārnus, kā bulta triecās zemē tieši tajā vietā, kur no egles aizsega klajumā, zālei pieplacis, zagās lapsēns.
– Rūdi, mūc! – iekliedzās Drosma, elsās aizspiedusi ar plaukstām muti.
Garajā zālē kūņojās melni ruds murskulis. Te augšpusē bija Rūdis, te melnais plēsoņa. Pēdējais laikam izrādījās stiprāks, jo pēc brīža tas piecēlās kājās un uzvarošā pozā izslējās virs lapsēna.
– Mums viņš jāglābj! – bebrīte satraukta čukstēja un bakstīja sastingušo draugu. – Maigur, skrienam! Tas nezvērs Rūdi tūlīt apēdīs!
Atskārtusi, ka šajā brīdī svarīga katra sekunde, Drosma saboza kažoku, apņēmīgi pacēla asti kā airi un metās skriešus, cerēdama, ka ezis sekos. Galu galā viņš no visiem ir visspēcīgākais ierocis, kuram neviens neko nevar padarīt.
Aizelsdamies, lēkšiem abi draugi drosmīgi tuvojās iespējamās traģēdijas vietai, gatavi sist, durt un plosīt. Taču piepeši plēsīgais putns pacēlās spārnos, un zem tā dzelžaino nagu tvērienā parādījās Rūdis, ķepas izmisīgi tirinādams.
– Ta-dā! – lapsēns iekliedzās, pēc visa spriežot aizmirsis īsto palīgā sauciena vārdu. Un abi glābēji, saprotot, ka ir jau par vēlu, galvas ķepās paslēpuši, garšļaukus nogāzās zālē.
Nākamajā mirklī dīķa apkārtni pieskandināja dzidri zvārgulīšu smiekli. Tā smējās tikai Rūdis.
Drosma un Maigurs bailīgi pacēla acis un ieraudzīja savā priekšā draugu, sveiku un veselu. Tā ķepiņā augstu virs abu pakritušo galvām pletās melns, apaļš tāds kā jumts garā, dzeltenā kātā.
– He-he-he! – lapsēns smējās kā kutināts. – Šito verķi cilvēki izmanto, lai slēptos no lietus. Ja nezinātu, domātu, ka viņiem bail izkust! He-he-he!