Pārkāpjot robežas
“Varētu padomāt, ka tev dzīvē asu izjūtu trūkst?!” veselā saprāta balss purpināja, kad iestūrēju auto tumšā pilsētas nomaļākā nostūra kvartālā.
Tālumā blāvoja oranžīga laterna, kas bija vienīgais gaismas avots visā drūmajā ielā, ja neskaita mēnesi un zvaigznes debesīs. Pat apkārt esošajās mājās nevienā logā nevīdēja gaisma, un, cik nu vien varēja saskatīt, šķita, ka esam iebraukuši baisā graustu rajonā, kur diez vai mīt kāda dzīva dvēsele, izņemot žurkas, klaiņojošas lapsas un varbūt kādu bomzi.
– Pēc divdesmit metriem pagriezieties pa kreisi! – laipna sievietes balss navigācijas sistēmā deva norādes, radot iespaidu, ka vismaz viņa zina, kur atrodamies, lai gan mani jau mēreni sāka pārņemt panika, domājot, kādā “elles caurumā” esam iemaldījušies.
– Nākamajā krustā pa kreisi! – it kā es nebūtu dzirdējusi, atkārtoja mans pasažieris, turot rokā mobilo telefonu, kas līdzēja mums uzmeklēt vajadzīgo adresi.
– Varu derēt, ka šo vietu nezina par rūdītākie taksisti! – nomurmināju un paklausīgi iegriezu savu spēkratu vēl melnākā tumsā, pie sevis nosolīdamās, ka šī ir pēdējā reize, kad tik vēlu došos pie manikīres.
Skaistumkopšanas procedūra mana darbalaika, precīzāk, inventarizācijas, dēļ bija ievilkusies melnā naktī. Pulkstenis rādīja jau pāri vienpadsmitiem, kad es pametu meistarītes dzīvokli un, neko ļaunu nenojauzdama, devos uz vietu, kur biju atstājusi savu auto.
No netālu esošā kluba dunēja slāpēta mūzika, bet pie tā ieejas trokšņoja paskaļš bariņš jauniešu.
Es pieliku soli, lai ātrāk tiktu prom, bet, kad jau noklikšķināju signalizācijas atslēgas, pēkšņi ieraudzīju, ka uz manas “mazdiņas” priekšējā spārna ar muguru pret mani apsēdies kāds tumšs stāvs…
Tālākie notikumi atrodami grāmatā:
