Sargeņģeļi
Nevienam nevajadzētu šādā laikā nekur doties, Ervita jau kuro reizi nodomāja, prātīgi un uzmanīgi vadīdama automašīnu pa sniega putras klāto šoseju. Rīts tik tikko ausa, un redzamība uz ceļa bija stipri ierobežota. Taču ne tikai tāpēc. Par šādiem laikapstākļiem mēdz teikt: zeme ar debesīm iet kopā. Pa nakti bija diezgan pamatīgi uzsnidzis, bet šobrīd plosījās gaužām nemīlīgs smidzenis sniega un lietus veidolā.
Sīkās un asās kā piraiju zobi lietuslāses centās skaisti balto ainavu sakapāt netīri pelēkā dubļu masā. Tikmēr negantais ziemelis trieca tām pretī atskabargainu sniegpārslu zalvi, kas, nonākušas uz zemes, cīņā diemžēl zaudēja. Kaprīzais novembris lika Ervitai ne reizi vien ar nostalģisku nopūtu atcerēties dziļās kupenas dzimtajā Latgales pusē, kur joprojām gandrīz ik gadu gadalaiki mijās klasiskā secībā un, cik nu globālā sasilšana ļāva, arī ilgumā.
Lāgiem, kad ziema tomēr ņēma virsroku, arī piejūras apgabalos dzīvojošie ļaudis varēja gan jūsmot par žilbinoši košām, pastkartīšu cienīgām ziemas ainavām, gan izbaudīt slēpošanas, slidošanas un ragaviņšļūkšanas priekus. Tieši to Ervita kopā ar ģimeni – vīru Munti un dēlu Miku – vēl vakar bija darījusi, ejot mājās no bērnudārza. Iekārtojusies dēlam aizmugurē uz ragutiņām, viņa vienā balsī ar trīsgadnieku gavilēja un ūjināja, skubinot kamanu vilcēju: „Tēti, velc! Velc ātrāk!” Taču šodien uz pilsētu viņai nācās doties vienai, jo vīrs ar dēlu, nepieraduši pie tik ziemīgiem apstākļiem, pamodās ar nelielu iekaisuma temperatūru un aizsmakumu.
Atstājusi abus slimiķīšus mājās ar instrukcijām, ka jādzer daudz šķidruma un jākustas, lai plaušas ventilētos un iekaisums neietu dziļumā, Ervita negribīgi sēdās savā mazlitrāžas auto un brauca uz darbu. Kaut gan ziema viņai ļoti patika, pie stūres šajā gadalaikā viņa tomēr nejutās omulīgi, tāpēc stūrēja ļoti prātīgi un uzmanīgi. Jo īpaši tāpēc, ka ceļš šorīt vēl nebija tīrīts.
Pametusi acis salona panelī, Ervita konstatēja, ka šārīta plānu maiņa iecirtusi pamatīgu robu laika menedžmentā. Viņa kavēja, tāpēc uzspieda zābaka purngalu uz akseleratora pedāļa mazliet stingrāk. Tomēr jau pēc brīža bija spiesta to atlaist, jo pa starpu sniega un lietus virpuļiem pamanīja ceļmalā stāvam tumšu stāvu ar paceltu roku, kas turēja ieslēgtu lukturīti. Sīkā gaismiņa lēnām šūpojās no vienas puses uz otru, raisot asociācijas ar vientuļnieku, kurš pēc kuģa katastrofas nonācis uz neapdzīvotas salas un nupat pamanījis tuvojamies citu kuģi.
“Nekad neņem stopētājus, ja mašīnā esi viena!” Ervita atcerējās Munta pamācību, taču tad ieraudzīja, ka aiz masīvā stāva kūņojas vēl kāds – daudz mazāks un, spriežot pēc spožajām svītrām, kas piepeši iznira no tumsas aizsega, daudz labāk sagatavots situācijām uz ceļa.
Tālākie notikumi atrodami žurnālā "JAUNĀ GAITA". Lasi ŠEIT!
