1. daļa

 

Dēka ar ēnu

 

     Pamodos kā parasti – ap pulksten septiņiem. Modinātāju jau sen vairs neliku, jo, diendienā ceļoties vienā un tai pašā laikā, organisms bija izstrādājis savu ritmu.

     Izstaipījos un jau grasījos lēkt ārā no gultas, kad atcerējos – ar šodienu taču sākas mans atvaļinājums! Beidzot! Ar labsajūtu nožāvājusies, apmetos uz otriem sāniem. Līdz autobusa atiešanai man vēl bija nedaudz laika.

    Biju nolēmusi atvaļinājumu pavadīt prom no civilizācijas, no pilsētas trokšņiem un mūžīgās steigas. Mazā zvejniekciematiņā dzīvoja tante Maiga Pūpola. Neviens no mūsu ģimenes vairs neatcerējās, kam Maigastante rada, bet šķiet, ka mēs tai bijām vienīgie tuvinieki.

     Katru rudeni tā ar savu kaimiņu atsūtīja mums kādu ābolu grozu, kādu maisu kartupeļu un brīnišķīgu pļavu puķu pušķi.

      Zemīte jūrmalā bija nabadzīga, bet tas netraucēja tantei ar īstu zemnieka sīkstumu kopt un audzēt gan dārzeņus, gan puķes. Mēs nezinājām arī, cik tantei gadu, bet viņas izturību un enerģiju varēja tikai apbrīnot. Pavasaros un vasarā, kad zeme izsusēja tik ļoti, ka putēja vien, tante apņēmīgi stiepa uz dārziņu vienu ūdens spaini pēc cita. Viņa nekad nesēdēja mierā. Ja nevarēja darboties laukā, adīja, tamborēja un izšuva istabā, apsēdusies sava nelaiķa vīra meistarotajā šūpuļkrēslā. Vienmēr brīnījos, ka tādā vecumā viņa iztiek bez brillēm un tālumā visu saskata pat vēl labāk par mani.

    Maigastante ik vasaru aicināja ciemos, bet nemitīgā laika trūkuma dēļ mēs vienmēr šo braucienu atlikām. Arī atvaļinājumus pavadījām pārsvarā paši savos laukos – pie mammas vecākiem. Bet šovasar, plānojot atvaļinājumu jūnijā, es ar vislielāko prieku pieņēmu tantes piedāvājumu. Pēc diezgan smagās ziemas, kad izšķīros ar Modri, man gribējās aizbēgt no visiem un visvairāk jau no vecvecākiem, kuri mūs abus domās jau bija saprecinājuši un tikai gaidīja brīdi, kad tas notiks īstenībā. Taču nenotika.

 

٭ ٭ ٭

   Izkāpusi no autobusa, mazliet apjuku un sāku domāt, vai tikai neesmu sajaukusi pieturas. Apkārtne likās diezgan sveša. Par laimi, no muguras tuvojās kāds vīriņš zirga pajūgā. Padevusi labdienu, es nedroši pajautāju ceļu uz “Pūpoliem”. Vīrelis, plati smaidot bezzobainu smaidu, atsmēja, ka tad jau man jāpateicas Dievam. Viņš nākot kā sūtīts un esot tieši ceļā pie manas tantes, lai aizvestu tai maizīti, pienu, krējumu un sviestu.

   Rūdis Kārkls, tā sevi pieteica omulīgais braucējs, piedāvāja man sēsties viņa “kamanās”, un es labprāt piekritu. Visu ceļu viņš mani izprašņāja, kas esmu, ko darīšu pie tantes un cik ilgi domāju palikt. Vēl viņš teica, ka nāksies vien “Pūpolos” iebraukt biežāk, ja tur tāda daiļava grozīšoties. Es tikai muļķīgi smaidīju.

   Vienmēr esmu brīnījusies, cik brīvi lauku ļaudis izturas pret svešiniekiem, cik nepiespiesti runājas par visu, un brīžiem pat likās, ka vīrelis mēģina ar mani flirtēt. Rūdis arī gribēja aizrunāt vienu deju Līgo svētku zaļumballē, kas notikšot ciemata lielākajās mājās – “Kāpainēs”. Man nekas cits neatlika kā apsolīt to, lai gan brīdināju, ka varbūt nemaz nebūšu tur. “Tā nu gan neies cauri!” mans sarunu biedrs iesaucās un nosolījās atsūtīt savu uzticamo draugu Smildziņu pakaļ. Smildziņš, izdzirdis savu vārdu, skaļi iebubinājās, kā dodams savu piekrišanu saimnieka teiktajam.

   Kad iebraucām tantes sētā, Rūdis jau bija paspējis izstāstīt par jaunākajiem notikumiem mazajā ciematiņā, tostarp arī to, ka drīz atbrauks viņa krustdēls Artūrs, ar kuru man noteikti jāiepazīstas. Gudrs un prātīgs puika esot – akmeņkalis, kas šad tad izniekojot savu talantu, ceļot smilšu pilis un ledus skulptūras, bet esot par to ticis arī pie atzinības. Es tikai piekrītoši māju ar galvu. Rūdis uzvedās gluži tāpat kā mans augšstāva kaimiņš, kurš visiem spēkiem centās mani ar kādu sapazīstināt.

                 

 ٭ ٭ ٭

   Paklājusi smiltīs palagu, laiski ļāvos saules un vēja maigajiem pieskārieniem. Zināms taču, ka tieši ūdens tuvums bija vislabvēlīgākais priekšnoteikums, lai iegūtu skaistāko iedegumu. Laika vairs nebija daudz – vēl tikai divas nedēļas pie jūras. Pēdējo biju apsolījusi vecmāmiņai un vectētiņam.

   Tā kā visapkārt bija pilnīgs klusums, uz mirkli iemigu. Pēkšņi man blakus kāds sāka elsot. Es pietrausos sēdus un šausmās sastingu – man pretī stāvēja milzīgs suns izkārtu mēli. Ap kaklu tam zaigoja iespaidīga ķēde. Dzīvnieka īsā brūnganmelnā spalva un baltā krūteža spīdēja kā ievaskota, spicās ausis slējās stāvus gaisā, bet purns bija savilkts tādā kā smaidā. Tas vērās manī savām tumšajām acīm, dzīdams vai izmisumā, jo man nebija ne jausmas, vai dzīvnieks ir draudzīgi noskaņots vai uzbruks, tiklīdz pakustēšos.

   Atskanēja īss un skaļš svilpiens, bet suns nepakustējās, tikai pagrieza vienu ausi skaņas virzienā. Tad es ievēroju gar pašu krastu skrienam kādu puisi. Tas apstājās un vēl reizi uzsvilpa, taču elsojošais briesmonis stāvēja kā piekalts. Arī man nepakustējās ne mats. Skrējējs tuvojās.

   – Murdžo! – puisis, nākdams tuvāk, uzsauca, bet atbildes nebija.

   Suns tikai pagrieza galvu viņa virzienā. Arī es nopētīju nācēju. Atlētisks augums. Zilie džinsa šorti izcēla bronzas krāsas iedegumu, vējš bija sajaucis brūnos matus, bet skatiens bija tik tumšs kā viņa četrkājainajam draugam.

   – Labdien! – nācējs sasveicinājās. – Ceru, ka nenobiedēja! – viņš noteica un satvēra suni aiz siksnas.

   – Patiesībā nobiedēja gan, – es beidzot sakustējos, juzdama, ka nezvērs man neuzbruks.

   – Viņš nav ļauns! – puisis kā atvainodamies pasmaidīja, murkādams sava drauga ausis.

   – Tā visi saka, – es pasmaidīju pretī, jau priecādamās par negaidīto tikšanos.

   – Nē, patiešām – Murdžo pat mušai nav pāri nodarījis, vai ne? – viņš pievērsās pašam vaininiekam.

   Tas pateicībā nolaizīja saimnieka roku. Es ievēroju, cik tā spēcīga. Kā akmeņkalim, pēkšņi ienāca prātā.

   – Es vēlreiz atvainojos! – puisis noteica un pagriezās iešanai.

   Gribēju ko teikt, lai viņš tik ātri neaizietu, bet prātā neienāca nekas sakarīgs. Un viņš aizgāja. Precīzāk sakot, aizskrēja, no kurienes bija nācis.

   “Cik dīvaini!” es domāju. Parasti man nebija nekādu grūtību uzsākt sarunu ar puišiem, noturēt viņu interesi, bet šis manī pat godīgi nepaskatījās. Atvainojās un prom bija. Kā bēgšus aizbēga.

   Pārmetusi palagu pār plecu, devos mājup.

   Tante rušinājās puķu dobē. Apsēdusies uz liela sasiluša laukakmens netālu no viņas, es jautāju:

   – Maigastant, vai jums te kaimiņos kādam ir liels bokseru šķirnes suns?

   – Boksers? Tas takš cilvēks, ne suns, meitiņ! – tante iesmējās.

   – Nē, suns arī tāds ir, – protestēju, prātodama, vai tik nejaucu to ar buldogu.

   – Un kā ta’ tas boksers izskatās?

   – Paliels augumā, īsu brūni melnraibu spalvu un bez astes, – aprakstīju.

   – Bez astes? – tante šausmās iesaucās.

   – Nē, nu aste it kā ir, tikai tāds mazs puļķītis, – es iesmējos. Baidījos teikt, ka viņi tādi piedzimst, jo nebiju pārliecināta, vai to asti bērnībā nenogriež.

  – Nē, tāds nu gan mums nav redzēts.

   Tā arī paliku neziņā, no kurienes puisis uzradies. Bet varbūt labi vien bija. Es taču atbraucu atpūsties, nevis meklēt jaunas attiecības.

 

٭ ٭ ٭

   Nākamajā dienā atkal visu rītu pavadīju jūrmalā. Īgņojos uz sevi par to, ka šoreiz cerēju pludmalē satikt Viņu, nevis izkarsēties saulītē. Laiks ritēja. Es sauļojos, vismaz piecas reizes nopeldējos, bet no izskatīgā suņa īpašnieka nebija ne miņas. Vienu reizi pat, kā nu mācēju, nosvilpos, gaidot, ka varbūt mani izdzirdēs Murdžo, bet nekā. Kā akā iekrituši.

    Pēcpusdienā sētā iesoļoja Smildziņš jeb “autoveikals”, kā tante to pa savam sauca. Viņa bija iegājusi istabā nosnausties, tā ka Rūdi sagaidīt izgāju es. Taču, man par lielu pārsteigumu, Smildziņu pieturēja Viņš. Tātad nebiju kļūdījusies – tiešām Rūda krustdēls akmeņkalis Artūrs.

   Pie manis pieskrēja Murdžo un draudzīgi piegrūda purnu rokai. Es nedroši to noglāstīju, pretī saņemdama slapju mēles pieskārienu.

   – Krusttēvs šodien pie ārstiem, – puisis sveiciena vietā nomurmināja, sniegdams saini ar produktiem, un jau sēdās atpakaļ ratos.

   – Vai neienāksi uz tēju? – es spēji iesaucos, bet tad aprāvos, sakaunēdamās par savu dedzīgumu.

   – Paldies! Varbūt citreiz, – viņš tikai noteica, uzsauca sunim un uzpliukšķināja ar grožiem.

   Es bezspēcīgi noskatījos viņiem pakaļ, izdomādamās krustu šķērsu, kāpēc puisis no manis izvairās. “Vajadzēja nopētīt labo roku, varbūt precēts,” es nodomāju, un tas likās gana loģisks izskaidrojums. Jūsma noplaka, un es par viņu vairs tikpat kā nedomāju.

 

٭ ٭ ٭

   – Rūdim ir tas lielais suns, – es pavēstīju, kad ar radinieci bijām apsēdušās uz soliņa pavērot saulrietu.

   – Kur ta’ Rūdim? Tam takš parasts vilks un kaut kāds mazs krančelis, – tante iebilda.

   – Viņa krustdēlam Artūram, – es pārlaboju.

   – Ak tā?!

   – Tu gadījumā nezini, vai viņš precējies? – iejautājos.

   Maigastante nopētīja mani viszinīgu skatienu un pasmaidīja.

   – Nē, to gan, meit, es nezinu. Va’ ta’ i’ ņemams?

   Es piekrītoši pamāju ar galvu.

   – Ta’ jau vajadzēs tevi sūtīt kādā vajadzībā pie Kārkliem?!

   – Diez vai. Es viņam nepatīku.

   – Kas ta’ nu par patikšanu vai nepatikšanu?! Mans Pēcis ar’ – kā vecie Pūpoli lika, tā darīja. Vai man tāpēc slikts vīrs bija? Nē, pats labākais! Tikai jūra par ātru paņēma, – tantiņa iegrima atmiņās.

   Es vēros viņā un domāju. Vai patiešām agrākos laikos svarīgāk par jauno cilvēku jūtām bija vecāku spriedums? Saprecināja jauniešus, kas iepriekš pat lāgā viens otru redzējuši nebija. Kā gan tur var zināt, ka saskanīga laulība sanāks? Un, ja nesanāca, nešķīrās taču – vai salaba, samierinājās? Varbūt mīlestība radās pēc laika? Ilgus gadus dzīvojot ar otru, taču pierodi pie viņa, pie tā, ka viņš tev līdzās i priekos, i bēdās. Varbūt tas ir daudz svarīgāk nekā spējas jūtas, kad neredzi ne otra trūkumus, ne netikumus, bet pēc laika, tos ieraugot, nespēj pieņemt. Vai var iemīlēt sākumā ar prātu, nevis sirdi?

 

٭ ٭ ٭

   Ielūkojusies kalendārā, pamanīju, ka rīt Artūriem vārda diena. Tā kā nākamajā dienā gaidāms arī tantes “autoveikals”, sāku prātot: ja nu atbrauc Viņš, ko lai uzdāvina un vai maz vajag? Nospriedu, ka laikam vislabāk būs, ja tai laikā iešu uz pludmali un nelikšos par viņu ne zinis. Aiztaupīšu sev liekus pārdzīvojumus: ko un kā pasniegt, vai uzspiest buču uz vaiga utt. Kam man tas?

   Taču zīmīgajā dienā jau no paša rīta dežurēju pie loga, gaidīdama, kad sētā ierikšos Smildziņš. Pa kabatu virpināju mazu sainīti – drāniņā iesietus dzintara gabaliņus, ko salasīju jūrmalā. Neko “prātīgāku” nebiju varējusi izdomāt, lai gan brīžiem šķita, ka tā ir visai skaista dāvana – dzintars simbolizē sauli, siltumu, laimi.

   Sijāja smalks lietutiņš. Es pukojos uz draņķīgajiem laika apstākļiem, jo to dēļ viņš varēja šodien neatbraukt. Tomēr ap pusdienlaiku debesis sāka skaidroties.

    Kad sētā ienāca Viņš, es nobijos – sapratu, ka nespēšu pateikt ne vārda, vismaz ne tos, kas attiecas uz zīmīgo datumu. Tāpēc, kad tante lūdza Artūru nolaist piena kannu akā, es izmantoju brīdi, piegāju ratiem un slepus ieslidināju dāvaniņu tajos noliktās jakas kabatā. Šķiet, manu viltīgo gājienu manīja tikai Murdžo, bet biju tikpat kā droša, ka viņš klusēs. Pabužināju suņa galvu, bet viņš man nolaizīja seju. Tas bija mazliet neierasti, taču mīļi – mani nekad nebija laizījis neviens suns! Laikam viņam, atšķirībā no saimnieka, es patiku.

    Ar Artūru tā arī nepārmijām ne vārda, tikai mirkli saskatījāmies.

 

٭ ٭ ٭

   Nedēļas nogalē pie manis atbrauca draudzene. Ieva, protams, gribēja zināt, ko pa šo laiku esmu sadarījusi vai galīgi neesmu sailgojusies pēc cilvēkiem. Izstāstīju viņai par Artūru. To, ka laikam esmu neglābjami iemīlējusies, bet viņš…

   – Viņš ir gejs! – draudzenes atzinums nospindza kā negaidīta bulta un ķēra mani pašā sirdī.

   – Tas nevar būt, – es apstulbu, nespēdama noticēt Ievas prognozei.

   – Padomā pati! – viņa sāka skaidrot tikko izvirzīto teoriju. – Kad kāds džeks ir aizlaidies, lai tikai nebūtu jārunā ar tevi? Cik no viņiem ir spējuši saglabāt skaidru prātu, ieraugot tevi puskailu? Un cik nav pat paskatījušies, kad tavā sejā rakstīts “Ņem mani! Esmu tava!”?

   – Nu jau tu pārspīlē, – es pretojos. – Manā sejā nekā tāda nekad nav bijis!

    Joki paliek joki, bet Ievas vārdi lika man aizdomāties. Tas patiešām bija dīvaini! Neesmu taču nekāda neglītene. Ar mani, pēc pašu vīriešu teiktā, bija interesanti, jautri. Varēju stundām runāt gan par sportu, gan jaunākajiem automašīnu modeļiem. Tāpat, protams, neiztikām bez sarunām par seksu, lai gan savu privāto dzīvi publiski nekad neapspriežu. Modra draugi, kad nereti satiku tos uz ielas, teica, ka viņiem trūkst manis.

   Tonakt ilgi nevarēju aizmigt, domādama par Artūru. Kaut kas ar to puisi patiesi nebija lāgā. Varbūt tiešām viņš bija zilais?! Tas visu izskaidrotu.

 

٭ ٭ ٭

   Līgo vakarā negribīgi devos uz “Kāpainēm”. Tante pierunāja – tur būšot viss pagasts, pie tam ko mēs abas sēdēšot mājās kā vientuļnieces, kad visi citi izklaidējas.

   Laukums ciemata centrā patiešām bija cilvēku pilns. Meitas un sievas vainagos. Arī daža vīra galvā kuploja ozolzaru vainags – laikam Jānis vārdā, nospriedu. Arī pati biju nopinusi sarkanā āboliņa vainadziņu.

   Laukumā kūrās vairāki ugunskuri, uz skatuves rosījās mūziķi. Daļa līgotāju bija sarūmējušies ap galdiņiem, kur netrūka ne pīrāgu, ne siera, ne alus. Ja kādam kaut kā tomēr nebija gana, tas varēja doties uz bufeti laukuma malā. Noskaņojums visiem bija jautrs, daži jau bija visai pamatīgi iesiluši, cilājot alus kausus.

   – Tu par mani nebēdā, izklaidējies! – tante noteica, un es paliku viena.

   Pēkšņi ievēroju puišu barā Artūru. Viņš arī redzēja mani, pasmaidīja un pamāja sveicinot ar galvu. Es atsmaidīju. Garastāvoklis uzlabojās – biju priecīgi satraukta. Nez kāpēc radās pārliecība, ka abi šonakt noteikti uzdejosim.

   Kad biju jau izgriezusi riņķus ar gandrīz visiem šejienes puišiem un vīriem, sapratu, ka viņš nenāks, un jo skaudrāk apziņā iedzēla Ievas vārdi, ko nekādi negribēju pieņemt. Bet viņš patiešām šovakar runājās tikai ar puišiem, un arī dejojam ar kādu viņu nemanīju. Viss bija skaidrāks par skaidru.

   Man kļuva nelabi. Vai no izdzertā alus, vai no tā, ka šis vakars, manuprāt, apstiprināja bažas par viņa orientāciju, nezinu. Aizskrēju uz mazmājiņu un izvēmos. Kļuva labāk.

   Ejot caur dārzu atpakaļ, kāds zars aizķēra manu savītušo galvas rotu un norāva zemē. Līdz ar mani pēc tās noliecās Artūrs. Mēs saskatījāmies. Man ienāca prātā, ka ir kāds ticējums par vainadziņa noņemšanu, bet nekādi nevarēju to atcerēties.

   – Tavs vainadziņš! – viņš noteica un uzlika man to galvā.

   Aizvēru acis. Viņš bija tik tuvu, ka gandrīz jutu sitamies viņa sirdi. Likās, tūlīt, tūlīt kaut kam jānotiek. Taču nekas nenotika. Kad atkal atvēru acis, stāvēju viena. Dārza malā zem ābeles. Un viņš pat necentās mani noskūpstīt! Biju sašutusi un briesmīgi vīlusies. Un es, naivā muļķe, cerēju! Šī bija mana pēdējā iespēja, mans pēdējais vakars šajā vietā, bet nekas nenotika!

   Cerēju uzmeklēt tanti, bet neatradusi devos mājās viena. Es negribēju raudāt, bet asaras bira pār vaigiem nevaldāmā straumē. Es pat īsti nesapratu, kāpēc. Starp mums nekā nebija bijis. Es pat viņu nepazinu. Nesapratu, kā var iemīlēties cilvēkā, zinot tikai viņa vārdu un izskatu? Bet arī senos laikos taču iemīlējās no pirmā acu skata! Varbūt īsto sajūt ar sirdi, nevis prātu!

 

٭ ٭ ٭

   Tante ar asarām acīs mani pavadīja līdz savam ceļgalam. Pa šīm trim nedēļām bijām tā saradušas, ka apsolīju nākamvasar atbraukt atkal.

   Tagad viena stāvēju pieturā un gaidīju autobusu. Ievēroju, ka no netālā celiņa izgriežas balts “Ford Focus”. Jau pēc mirkļa tas apstājās man blakus.

   – Varu aizvest, – Artūrs, izbāzis galvu pa logu, piedāvāja.

    Mirkli cīnījos ar pretrunīgajām jūtām sevī, bet piekritu. Galu galā varbūt nebūs jāstiepj smagie maisi no stacijas līdz mājām.

   Puisis iemeta saiņus bagāžniekā, norādīja Murdžo uz aizmugures sēdekli un atvēra man durvis. Suns draudzīgi uzlika galvu manam plecam. Es slepus uzspiedu buču tā spalvainajam vaigam.

   Kad sākām braukt, ievēroju, ka pie atpakaļskata spoguļa šūpojas mana dāvaniņa. Uz mirkli palika tik silti ap sirdi – tātad tomēr atradis un nebija izmetis kā nevajadzīgu krāmu! Domāju, kā uzsākt sarunu, kā pajautāt, kas nomāc manu prātu, bet nespēju. Arī viņš klusēja un stīvi skatījās uz ceļa, it kā manis te nemaz nebūtu.

   Kad klusums bija pārāk ilgi mani smacējis, es pēkšņi jautāju:

    – Tu esi gejs?

    Viņš pat nepaskatījās manī, it kā būtu gaidījis šo jautājumu. Mirkli kaut ko pārdomājis, noteica:

    – Nē!

   Un atkal iestājās nospiedošs klusums. Nezināju, vai ticēt viņam. Vai priecāties, ka tas noskaidrojies. Nesapratu, kāpēc viņš klusē. Nejautā, no kurienes man tādas domas. Nepaskaidro, kāpēc tad izturas tik nedraudzīgi.

    Uzmetu skatu viņa labajai rokai. Gredzena nebija. Bet daudzi vīrieši tos nemaz nenēsā, prāts neļāva atslābināties. Grasījos jau jautāt par laulībām, bet tieši tobrīd radio tika uzgriezts skaļāk. Sapratu, ka viņš nevēlas runāt, un aizvēru muti. Biju dusmīga – ja jau nevēlējās runāt, kāpēc piedāvāja aizvest? Būtu braukusi mierīgi ar autobusu – ne sevi mocītu, ne viņu apgrūtinātu.

    Pēc divu stundu brauciena mēs jau tuvojāmies pilsētai.

    – Kur tu dzīvo? – viņš noprasīja.

   Nosaucu savu adresi. Kad iebraucām sētā, viņš palīdzēja manus saiņus uznest dzīvoklī. Līdzi uzšmauca arī Murdžo, kas, ticis telpās, pavisam neraksturīgi saviem sugas brāļiem tūlīt apgūlās dīvānā, nevis izošņāja svešo vietu. Es apsvēru, vai neuzaicināt Artūru uz tēju, bet baidījos vēl viena atteikuma. Sapratu, ka viņš tūlīt aizbrauks, bet es tā arī neuzzināšu, kāpēc mums nekas nesanāca. Par spīti mokošajai neziņai, tomēr klusēju.

   – Murdžo! – viņš uzsauca, un suns negribīgi piecēlās. – Pirms gada gāja bojā mana draudzene, un tāpēc es vēl neesmu gatavs jaunām attiecībām! – viņš pēkšņi nočukstēja un izgāja no dzīvokļa.

   Mirkli es stāvēju sastingusi un tad metos pie loga. Baltais “fordiņš” jau izripoja no sētas. Man gribējās raudāt, bet sirds gavilēja. Tātad viss vēl nebija zaudēts! Viņš bija domās pieļāvis mūsu abu attiecību uzsākšanu, bet vēl nejutās tām gatavs! Tas deva cerības! Un viņš taču tagad zināja manu adresi! Zināja, ka es gaidīšu viņu!

 

 

2. daļa

Sauja laimes

 

   Tētis novietoja automašīnu stāvvietā, un mēs devāmies uz pludmali. Izdzirdējusi televīzijā, ka Jūrmalas pilsētas svētku laikā notiks arī Smilšu skulptūru festivāls, man par visu varu vajadzēja turp tikt. Lieki teikt, ka tas bija Artūra dēļ. Puisis taču, kā viņa krusttēvs Rūdis teica, brīvajā laikā izniekoja talantu, būvējot smilšu pilis. Bez piepūles varēju iztēloties viņu savām akmeņkaļa platajām plaukstām nolīdzinām pils sargtorņa sienas vai balkoniņu, no kura princesei nolūkoties uz savu pielūdzēju pulku.

    Joprojām nespēju aizmirst tālajā zvejniekciematiņā nejauši satikto puisi. Laikam iemīlējos viņā no pirmā acu uzmetiena, jo citādāk nemāku izskaidrot to, kas ar mani notika. Viņa klātbūtnē uzvedos kā muļķe, nespēdama izdvest gandrīz ne vārda. Nebūtu šā stulbā mulsuma un neuzņēmības, starp mums varbūt arī būtu kas noticis. Varbūt… Nevar taču viens cilvēks tik ilgi sērot pēc bojā gājušas draudzenes! Dzīve turpinās! Cik ilgi slīgsi pesimismā un norobežosies no apkārtējās pasaules?! Jāiet uz priekšu! Un es biju nolēmusi to viņam šodien pateikt. Ja vien satikšu…

   Mamma ar tēti aizgāja savu ceļu, nozūdot starp būdiņām, kur tirgoja dažādus amatniecības nieciņus. Bet es devos taisnā ceļā uz liedagu. Jau pa gabalu redzēju saceltās smilšu skulptūras. Šķiet, ka konkurss bija noslēdzies, jo nevienu strādājam pie sava meistardarba vairs nemanīju, tikai ziņkārīgus apjūsmotājus. Sapratu, ka esmu nokavējusi. Pa ausu galam dzirdēju, ka skulptūras uzceltas jau vakar, bet apbalvošana notikusi šorīt. Garastāvoklis bija uz nulli.

   Pēkšņi manu skatienu piesaistīja kāda no skulptūrām. Gāju tai tuvāk, nespēdama saprast, kāpēc starp daudzajām greznajām es ievēroju tieši šo, it kā necilo. Tikai tad, kad pienācu pavisam klāt, ieraudzīju, ka no smiltīm izveidota plauksta un tajā kaut kas pauniņai līdzīgs. Kāda nojauta teica, ka tas ir Viņa darbs! Un patiešām – uz plāksnītes pie skulptūras bija rakstīts: “A. Kārkls. Sauja laimes.” Tikai tagad man pēkšņi atausa atmiņā, ka pirms Jāņiem biju slepus viņam kabatā iebāzusi drāniņā iesietus dzintarus – dāvanu vārda dienā. Likās, ka sirds krūtīs priekā apmet kūleni! It kā viņš nupat būtu atklājis man savas jūtas. Gribējās saukt visiem, ka mīlu viņu, ka tas ir mīļotā puiša veltījums man, ka šī “laime” pieder man… Taču visi bija aizņemti ar citu skulptūru aplūkošanu.

 

٭ ٭ ٭

   Staigāju ar draudzeni pa veikaliem, kad pēkšņi ievēroju ielas otrā malā bokseru šķirnes suni.

   – Man jātiek tajā pusē! – es noteicu un rāvu Ievu uz priekšu, lai pa tuvāko gājēju pāreju šķērsotu visai dzīvo ielu. Draudzene vairākkārt pārprasīja, kur es tā nesos, bet man nebija laika atbildēt. Galvenais bija neizlaist Murdžo no redzesloka. Biju tikpat kā droša, ka tas ir Artūra bokseris. Tā pati brūnmelnā spalva, baltā krūteža un smaidā savilktais purns. Lai gan visi vienas šķirnes suņi man līdz šim bija šķituši vienādi, likās, ka tagad nevaru kļūdīties. Nedrīkstu!

   Suns, ieraudzījis mani, piecēlās. Es iekšēji uzgavilēju – tātad arī Viņš ir šeit! Bet tad man ceļu aizšķērsoja kāds pāris, kas, jautri sarunādamies, atraisīja suni un devās prom. Murdžo vēl pāris reižu atskatījās uz mani, bet tad paklausīgi turpināja ceļu, turēdamies pie pavadas. Es sabruku. Laikam biju kļūdījusies!

   – Kas ar tevi? – Ieva, beidzot panākusi mani, aizelsusies jautāja.

   – Nekas! Esmu totāla muļķe! – atzinos un devos atpakaļ uz veikalu, ko gribējām apskatīt. “Nē, nu patiešām muļķe!” domāju. “Ko gan mīlestība neizdara ar cilvēku, liekot tam sekot nenotveramai ēnai vai paša iedomātai vīzijai! Cik stulbā situācijā tā var nabaga nelaimīgo nostādīt! Skriet pakaļ sunim! Nu kur vēl zemāk!?” es sodījos, ignorēdama Ievas jautājošo skatienu.

 

٭ ٭ ٭

   Turēju klēpī tālruņu katalogu un truli skatījos uzšķirtajā lapaspusē. Desmitiem akmeņkaļu darbnīcu! Kā lai zinu, kurā strādā Viņš?

   Mani pārņēma izmisums. Tik tālu nu biju nonākusi, pieķērusies domai, ka man viņš jāuzmeklē. Par spīti uzskatam, ka visam jāļauj ritēt savu gaitu. Neiejaucoties. Nesteidzinot. Nez kāpēc iespēja, ka Artūrs saņemsies un atbrauks, vairs nelikās tik reāla. Varbūt viņš vairs neatceras adresi. Dzīvojamo māju mikrorajoni ir tik līdzīgi. Kā lai tur neapjūk cilvēks, kas tikai vienu reizi te pabijis!

   Pavisam nesen mani bija pārņēmusi ideja uzmeklēt Artūru pašai. Mēģināt vēlreiz. Tā nu es te sēdēju ar tālruņu katalogu un telefonu rokās un nezināju, no kura gala sākt. Pārlaidusi skatienu firmu nosaukumiem un secinājusi, ka tie man nepalīdzēs, uzgriezu pirmo numuru, kas bija minēts.

   – Labdien! Vai varētu palūgt Artūru? – droši uzsāku sarunu.

   – Tūlīt! – skanēja īsa atbilde.

   Tik drīza atbilde mani sabiedēja, un es aši nospiedu atteikuma pogu. Nevarēja taču būt, ka esmu trāpījusi ar pirmo zvanu! Bet ja nu tas patiešām bija Viņš… Nē, tas nevar būt. Mazums Artūru pasaulē – es taču nebiju nosaukusi viņa uzvārdu! Nē, tas noteikti nevarēja būt Viņš! Nespēdama saņemties numuru uzspiest vēlreiz, noliku klausuli. Dūša bija sašļukusi papēžos. Man jāgaida, kad pirmo soli spers puisis! Es nedrīkstu sasteigt. Viņš vēl nav gatavs! Ai, cik gan tas ir grūti! Mamma teiktu, labs nāk ar gaidīšanu… Un es gaidīšu!

 

٭ ٭ ٭

   – Vai ievēroji, kā tas džeks uz tevi skatās? – Ieva jautāja, piebikstīdama man.

   Es pavēros pār ugunskuru puisī, ko viņa norādīja.

   – Tā nekas! – novērtēju.

   – Izbraukums zaļumos. Nakšņošana teltīs. Kur nu vēl labāki priekšnoteikumi, lai iepazītos! – viņa čukstēja viltīgas savedējas balsī.

   – Nav mans tips.

   – Beidz “tipot”. Gandrīz gadu bez veča! Tas nav normāli. Izčākstēsi kā krāsns, kuru nekurina!

   – Ir nu gan tev salīdzinājumi! – iesmējos un nelikos redzam, ka aprunātais puisis man piemiedz ar aci.

   Taču viņš bija neatlaidīgs. Visādi centās pievērst sev uzmanību, gan neveikli ķerot bumbu, gan stāstot anekdotes un apkalpojot mani pie improvizētā galdiņa. Bija patīkami, bet ne tik ļoti, lai uzķertos uz viņa izmestā āķa. Mani neinteresēja vienas reizes sakari. Svešā vietā ar puisi no svešas kompānijas. Mani tas nesaistīja, bet uzstājīgais kavalieris acīmredzot nesaprata. Brīžiem pat kļuva mazliet neērti. Likās, ka viņš mani izģērbj ar skatienu. Lai izvairītos no tā, devos nelielā pastaigā gar ezermalu.

   Spīdēja spožs mēness. Ezers šūpojās sīkiem vilnīšiem kā veļas dēlis. Atspiedusies pret resnas priedes stumbru, ieklausījos naksnīgajā mežā. Kaut kur tepat sisināja sienāzis. Sasaucās tūristi, kas bija nometinājušies visapkārt ezeram. Blāvoja ugunskuri. Skanēja mūzika.

   Pēkšņi man pie kājām noplunkšķēja ūdens. Sarāvos.

   – Nobijies? – blakus nez no kurienes uzradās uzmācīgais svešinieks.

   Paspēru soli sāņus, grasījos doties prom, bet viņš man aizstājās priekšā.

   – Es kliegšu, – brīdināju viņu.

   – Kliedz! – puisis pasmīnēja. – Es taču vēl neko neesmu izdarījis!

   – Tad ej, lūdzu, prom! – centos runāt mierīgi.

   – Beidz! Es redzēju, kā tu uz mani skaties!

   – Kā tad? – centos apslāpēt satraukumu, lai gan balss nodevīgi drebēja.

   – Neizliecies, es zinu, ka tu gribi! – viņš satvēra mani aiz rokas.

   – Vienīgais, ko gribu, lai tu aizvācies! Laid! – pūlējos atbrīvoties no ciešā tvēriena.

   Bet viņš pievilka mani sev tuvāk. Tik vien attapu, kā asu kustību paraut ceļgalu uz augšu. Puisis iekunkstējās un saliecās līkumā. Es pagrūdu viņu, un uzbrucējs ar skaļu šļakstu iegāzās ūdenī. Neskatījos, kas ar viņu notiek, bet metos atpakaļ pie savējiem. Pirmo reizi mūžā tiku apdraudēta. Tā bija tik riebīga sajūta! Biju tuvu asarām. Nesapratu, kas liek vīriešiem domāt, ka “nē” nenozīmē “nē”.

 

٭ ٭ ٭

   Nākamajā rītā, sakravājuši mantas, sasēdāmies ap ugunskuru pēdējām brokastīm. Mans uzbrucējs bikstīja ogles, ik pa brīdim uzmezdams man indīgu skatienu. Es nelikos to redzam. Tiesāju savu sviestmaizīti, kad pēkšņi ieraudzīju pie viņa kājām kādu pussadegušu avīzes lapu. No tās pretī raudzījās Artūrs! Kā neprātīga pielēcu kājās un paķēru apdegušo papīra strēmeli. Noliku to uz ceļiem un ar plaukstu izgludināju. Tas patiešām bija Artūrs! Ieguvis balvu Jūrmalas smilšu skulptūru festivālā. Mani pārņēma tāds mīļums, ka knapi noturējos, avīzes gabalu nepiespiedusi krūtīm.

   – Viņš? – Ieva, man pieliekusies, jautāja.

   Pamāju ar galvu. Arī uzbrucējs ziņkārīgi iemeta aci lapelē.

   – Eu, bet es to veci zinu! – viņš iesaucās.

   – Viņa tai puisī šovasar samīlējās, – Ieva paskaidroja.

   Es uzmetu viņai pārmetošu skatienu, bet draudzene nebija apklusināma.

   – Bet viņš nekā! Domājām, ka gejs… – viņa, man par šausmām, turpināja.

   Nu jau mūsu sarunā klausījās arī pārējie ap ugunskuru sasēdušie. Jutos tā, it kā būtu pabāzta zem lupas un visi mani pētītu kā tādu retu zinātnisku atradumu.

   – Bet viņš arī ir gejs! – puisis pēkšņi paziņoja.

   Iestājās klusums. Visi žēluma pilnām acīm paskatījās manī. Valdīdama asaras, pielēcu kājās un metos prom.

   – Pagaidi! Kur tu skrien? – Ieva aizelsusies sekoja.

   – Viņš melo! – es sabruku uz kāda ciņa. Asaras smacēja mani nost.

   – Pieņemsim, ka tā, – Ieva, apskāvusi manus plecus, ļāva izraudāties. – Pieņemsim, ka tā. Bet padomā! Ir pagājuši jau divi mēneši, kopš iepazināties. Viņš nav devis nekādu ziņu. Zinot, ka tu gaidi. Kā citādāk to izskaidrot? Piedod, bet varbūt stāsts par bojāgājušo draudzeni bija tikai acu aizmālēšanai…

   – Bet vienkāršāk taču būtu bijis, ja viņš nebūtu noliedzis, ka ir gejs. Es nesacerētos, – centos iebilst.

   – Daudzi zilie publiski neatzīst savu orientāciju, – viņa ieminējās.

   Un es jau sāku ticēt, ka Artūrs man patiešām samelojis. Tādā gadījumā viņš to bija izdarījis ļoti nežēlīgi. Likdams man noticēt, ka mums varētu kas sanākt… Ak, Dievs, kāpēc tieši es esmu tā, kurai jāiemīlas nepareizajā cilvēkā!?

 

٭ ٭ ٭

   Laukā lija. Piegāju pie loga. Sētā stāvēja balts “Ford Focus”. Sastingu. Pirmā doma: “Artūrs atbraucis! Vai tas bija viņa auto?” Ieskatījos ciešāk. Lija pārāk stipri, lai saskatītu automašīnas numuru, bet, ja arī spētu saredzēt, tas diez vai man ko dotu, jo es to tāpat neatceros.

   Iezvanījās durvju zvans. Cerību spārnota, metos atvērt, saukdama jau pa gabalu, ka tas ir pie manis. Mamma un tētis manī pavērās kā jocīgā, bet turpināja skatīties televizoru. Priecīgi satraukta, drebošiem pirkstiem slēdzu vaļā durvis, drudžaini prātodama, vai mesties viņam ap kaklu vai iesist pliķi un aizcirst durvis degungalā. Atvēru, un tur stāvēja Modris. Tā noteikti sagumst jūrnieks, kas, vētras izmocīts, cerētās sauszemes vietā ierauga vien neapdzīvotu salu, man ienāca prātā. Un šai salā pat nav, kur patverties no vējiem, lai mierīgi pārlaistu nakti un ar jauniem spēkiem turpinātu meklējumus nākamajā dienā.

   – O, senjorita, senjorita! – Modris ienāca pa durvīm, sniegdams rozes un uzspiezdams lūpas manējām. – Negaidīji, vai ne? – viņš novilka mēteli, iekāpa čībās un kā jau cilvēks, kas šeit jutās kā mājās, devās dziļāk dzīvoklī. Draudzīgi apsveicinājies ar mammu un tēti, viņš sāka uz galda krāmēt atvestos labumus: konfektes, vīnu, zeltainus apelsīnus. Bet es joprojām stāvēju pie durvīm un nespēju noticēt, ka esmu tā kļūdījusies.

   – Esmu atgriezies! – Modris laimīgs paziņoja.

   Tika atkorķēta pudele. Vecāki ar interesi klausījās viņa stāstījumā par piedzīvoto Spānijā. Par to, kā nabadziņam mūsu pietrūcis un kā viņš steidzies atpakaļ, laizdamies vieglprātīgā afērā atkļūt no Eiropas otra gala uz mājām ar “stopiem”.

   Mani vecāki jau sen Modri bija pieņēmuši par ģimenes locekli un tagad sagaidīja kā pazudušo dēlu. Savukārt mani viņa atgriešanās sadusmoja. Ja šis nelietis domāja, ka tagad es metīšos viņa apkampienos un aizmirsīšu piedāvājumu kādu laiku atpūsties vienam no otra un izmēģināt, kā ir ar citiem, tad viņš smagi maldās. Cilvēks, kas ieminas, ka neuzliek otram saistības, ja tas iekāro kādu citu, tāds cilvēks jau pats domās pieļāvis vai jau izdarījis šo sānsoli…

   Atgriezos savā istabā. Baltais “fordiņš” bija pazudis. Paņēmu telefonu. Uzspiedu numuru, ko tagad jau zināju no galvas, lai gan nekad tā arī nebiju uzdrošinājusies piezvanīt otrreiz. Klausuli pacēla tas pats vīrietis, kas pirmoreiz. Šoreiz palūdzu Artūru Kārklu pie telefona. Biju jau sagatavojusies paziņojumam, ka “tāds te nestrādā”, bet atbilde bija tā pati “tūlīt”. Muļķīgi, bet arī mana reakcija bija tā pati – neapzināti nospiedu atteikuma pogu.

   Pēkšņi telefons iezvanījās, un es to gandrīz izmetu no rokām.

   – Ko tu gribēji? – vada otrā galā atskanēja tik pazīstamā balss.

   – Kā? Kā tu zināji? – es pārsteigumā stostījos.

   – Nojautu.

   Lai gan neprātīgi priecājos viņu dzirdēt, nespēju aizmirst Ievas teikto, un šobrīd man tikai tas vien grozījās pa galvu.

   – Kāpēc tu man meloji? – es jautāju, vēlēdamās beidzot tikt skaidrībā.

   – Par ko? – Artūrs nesaprata.

   – Ka tu neesi gejs.

   – Nesapratu, – pēc neilga klusuma brīža viņš ierunājās. Balss bija kļuvusi tik vēsa un sveša.

   – Kāds cilvēks, kurš tevi pazīst, teica, ka tu esi… – es iesāku. – Tu divus mēnešus nedevi nekādu ziņu. Lai gan zināji, ka es gaidu. Ja es tev kaut ko nozīmētu, tu nebūtu tā rīkojies, – apvainojumi bira pār manām lūpām cits pēc cita. Mēnešiem krātā sāpe lauzās uz āru, neprasot, gribu to vai ne. – Pasaki, kam lai es ticu!

   – Tici, kam gribi, – Artūrs rūgti noteica, un klausulē atskanēja īsi pīkstieni.

   Iegāzos gultā un uzmetu uz galvas spilvenu. Atkal biju visu sabojājusi!

   Pie durvīm pieklauvēja.

   – Ej, lūdzu, prom!

   – Kas noticis, mazā? – Modris jautāja ienākdams.

   – Starp mums viss ir beidzies! Ej prom! Es negribu tevi redzēt! – asarām birstot, dzinu viņu ārā.

   – Bet es tevi mīlu. Sāksim visu no sākuma! Esmu sapratis…

   – Neko tu neesi sapratis, – ar manu muti runāja it kā kāds cits. – Neko tu nesaproti! Es nemīlu tevi un neko netaisos sākt no sākuma. Tu pats visu sagrāvi, un tagad ej!

   Modris, šķiet, neko nesaprata, tomēr piecēlās un izgāja. Laikam nodomāja, ka man īpašās dienas un ka nākamreiz būšu jau nomierinājusies un visu pārdomājusi. Tas būtu īsti viņa garā. Bet viņš kļūdījās…

 

٭ ٭ ٭

   Manā dzīvē iestājusies melnā strīpa! Ko citu lai saka cilvēks, kas alkst lielas mīlestības, bet nevar to piepildīt, jo vienkārši… nav lemts! Iemīlēts nepareizais cilvēks! Bet varbūt pašas jūtas ir nepareizas. Loģiski domājot, nevar iemīlēt cilvēku, ko nepazīsti. Tas ir kā pirkt tirgū skaistu pudeli, nepainteresējoties, kas tajā iekšā. Vai šķidrums izrādīsies salds kā kļavu sulas pavasarī vai skābs kā zemenes lietainā vasarā. Lai vai kas tajā būtu, to var izliet un piepildīt ar sev tīkamu vielu, taču ko darīt ar cilvēku – to pa savam nepārtaisīsi, tam saturu jau no dzimšanas ielējis Dieviņš.

   Nez kāpēc mani nepameta doma, ka Artūrs tomēr ir īstais. Tas cilvēks, kas likteņa lemts. Kas bija mans. Ābola otra pusīte. “Varbūt tas puisis toreiz pie ezera sameloja, nevarēdams pārdzīvot, ka atraidīju viņu,” man ienāca prātā. Bet kāpēc Artūrs atstāja mani neziņā? Ļāva domāt. Nenoliedza…

 

٭ ٭ ٭

   Vakar apbērējām Maigastanti, bet šodien es saiņoju mantas, ko ņemt līdzi uz pilsētu. Tā kā nevienam no mūsu ģimenes nebija nodoma te pārcelties uz dzīvi, nolēmām, ka māju izīrēsim. Protams, ar noteikumu, ka kāda istaba mums vienmēr būs brīva.

   Pēc bērēm vecajā mājiņā biju palikusi viena – gribējās vēl mirkli pabūt tantes tuvumā. Ar lietām, ko skārušas viņas rokas un kurās viņa ielikusi savu sirdi.

   Kad posos gulētiešanai, pie durvīm pieklauvēja. Tas bija Artūrs.

   – Nedomāju, ka tiksimies šādi! – viņš noteica, ienākdams mazajā istabiņā.

   – Jā, – es piekritu un steidzos kārtot segas, lai neskatītos viņā. Baidījos atklāt savu satraukumu.

   Pēc vairāku mēnešu neredzēšanās mēs atkal bijām satikušies mazajā zvejniekciematiņā, kur pirmo reizi ieraudzījām viens otru. Pat godīgi iepazinušies nebijām, es nemaz nezināju, vai viņš zina manu vārdu.

   Stāvējām netālu viens no otra un baidījāmies runāt par to, kas patiesībā norisinās mūsos.

   Pēkšņi Artūrs man pienāca no muguras un satvēra aiz pleciem. Jutu, ka iekšēji nodrebu, sajūtot viņa pieskārienus.

   – Vai tu precēsies ar mani? – viņš negaidot jautāja.

   Es apstulbu. Man likās, ka esmu pārklausījusies, bet viņš pagrieza mani pret sevi, ieskatījās acīs un turpināja:

   – Vai tu nāksi pirmdien uz pagasta padomi iesniegt dokumentus?

   – Bet… – centos izstostīt. Desmitiem drudžainu domu jaucās manā galvā. Mēs taču viens otru nepazīstam. Tik tikko otrreiz mūžā tiekamies. Precēties? Vai viņš to domā nopietni? Ko teiks mana ģimene? Viņiem taču nav ne jausmas, ka ir tāds Artūrs. Un ko es vispār zinu par puisi, kas tagad izsaka man šo neprātīgo piedāvājumu? Vai viņš vispār ir pie pilna prāta? Es nemēdzu uz galvas mesties iekšā svešos ūdeņos…

   – Ja tu mani mīli, tu nebaidīsies, – viņš, kā uzminējis manas domas, ieteicās. – Ja tu tici, ka viens cilvēks otru var sajust, saost kā suns. Ka, tikai ieraugot vien, var saprast – tas ir tas īstais, tas ir tas, ko esi meklējis visu mūžu. Lai kā tu pretotos, iegalvojot sev, ka tas nepakļaujas nekādām loģikas normām, ka cilvēki, tikai gadiem dzīvojot kopā, saprot – jā, šis ir tas cilvēks, ar ko vēlos kopā novecot. Ka liktenis varbūt tev vienam devis iespēju īsto starp miljardiem atpazīt uzreiz. Bet tā ir noticis – tu esi viņu saticis…

   Es skatījos viņā kā spokā. Man likās, ka sapņoju, ka patiesībā nekas tāds nevar būt. Es neesmu nekāda aizjūras princese, ko savaldzinājis karalistes izveicīgākais bruņinieks. Un šī nav pasaka. Bet te nu viņš stāvēja. Un piedāvāja man savu roku un sirdi. Bez kompromisiem. Vai nu lec tai ūdenī iekšā un peldi, vai ej prom. Jo dzīve peldēšanas stundas nepasniedz. Noturēties virs ūdens jāiemācās tev pašam.

   – Bet man nav līdzi pases, – es ieminējos.

   Viņš iesmējās un saņēma manu seju plaukstās. Es biju gatava mesties viņa acu tumšajos akačos. Zināju, ka nenoslīkšu. Jo dzintari agri vai vēlu tomēr iznāk krastā, lai kādi dzīves ūdeņi viņus kultu…