Uz āķa...

 

        – Mammīt, mēs nokavēsim! – Emīls pārmetoši paraustīja aiz rokas sievieti, kura pie spoguļa šorīt jau simto reizi pārslidināja ķemmi nevainojami gludajiem matiem.

        – Jā, dēliņ? – maiguma pilna, Inga paskatījās uz leju. – Ko tu teici, Susurīt?

        – Mēs nokavēsim, – puika atkārtoja, apmulsis vērdamies mātē.

        Parasti viņš bija tas, kuru mudināja ātrāk rāpties ārā no gultas, veicīgāk ģērbties un mazgāt zobus, lai tikai laikus paspētu uz bērnudārzu. Taču šorīt mamma šķita apbrīnojami nesteidzīga un sapņaina.

        Inga ieskatījās sienas pulkstenī. Bez piecām minūtēm astoņi!

        – Šausmas! – viņa kā atmodusies iesaucās un ķēra pēc somas un jakas. – Mēs nepaspēsim, Susurīt! Ģērbies un skrienam!

        – Bet, mammu! – puika, platām acīm skatīdamies uz augšu, iebilda: –Es jau esmu apģērbies!

        Tikai tagad sieviete pamanīja, ka dēls jau pilnībā gatavs iešanai. Pats ticis galā ar kurpēm, kuru piederību katrai kājai gandrīz vienmēr sajauca, aizpogājis jaku (arī pareizi!), pasitis padusē mīļoto lāčuku un nu sniedza mammai mobilo telefonu, kas parasti aizmirsās uz naktsskapīša.

– Ak tu, malacīt! – Inga noliecās un uzspieda dēla pierei buču. – Nu gan jožam!

        Izejot uz ielas, viņa pacēla acis pret baznīcas torni. Astoņi!

        “Viņš jau droši vien piebraucis un pašulaik palīdz Rebekai pārģērbties,” sieviete dzīvi iztēlojās grupiņā notiekošo. Audzinātājas noteikti stāv durvīs un ar acīm seko līdzi abu rosībai.

        Rinalds, nenoliedzami, bija glīts vīrietis – vienmēr tērpies uzvalkā, kā jau klājas viņa profesijas pārstāvjiem, pieklājīgs un draudzīgs – tieši tāds, ar kuru gribas kontaktēties vēl un vēl. No malas vērot šo vīrieti bija kā skatīties uz ģeniāla mākslinieka gleznu – zini, ka nekad to nenopirksi, bet neviens taču neliedz vienkārši pamielot acis...

        Arī Inga nebija izņēmums! Tiesa, varbūt bija gan. Viņai, atšķirībā no citu bērndārznieku vientuļajām mammām un abām neprecētajām audzinātājām, kopš neseniem laikiem bija izveidojies ciešāks kontakts ar Rebekas tēti.

        Tas sākās tā. Kādu rītu, kad Inga, ierāvusi galvu mēteļa apkaklē, lai aukstās lietuslāses netiktu pie kakla, izskrēja no bērnudārza sētas uz ielas, viņas priekšā atvērās automašīnas durvis un kāds uzsauca:

        – Kāp iekšā! Es tevi aizvedīšu.

        Tas bija Rinalds.

        Tā kā laiks bija patiešām draņķīgs, Inga ar prieku piedāvājumam piekrita, gan vismaz trīsreiz atvainodamās, ka apgrūtina viņu, jo līdz restorānam, kurā strādāja, bija tikai piecpadsmit minūšu gājiens, bet vīrietim viņas dēļ jāmet līkums. Rinalds savukārt iebilda, ka nav taču grūti, un pauda prieku par iespēju garās darba dienas laikā vismaz dažas minūtes parunāt arī par ko citu, ne tikai līgumiem, parādu piedziņu vai likumiem.

        Jau nākamajā dienā, kaut laikapstākļi bija gluži ciešami, vīrietis atkal piedāvāja Ingu aizvest uz darbu. Un viņa sev neliedza šo mazo vientuļas sievietes prieciņu piecas minūtes pabūt šarmanta un galanta vīrieša uzmanības centrā. Nē, ne centrā – tur bija iela un situācija uz tās, bet Inga tāpēc nejutās pārāk apdalīta.

        Viss attīstījās tik ātri un nepiespiesti, ka apkārtējie to noturēja par ilgstošu draudzību, varbūt arī tāpēc neizrādīja skaudību par Ingas priviliģēto stāvokli. Kā zināms, sievietes-draugus nemēdz uzskatīt par sāncensēm vai ienaidniecēm, lai gan par īpaši vēlamām arī ne.

        Pa ceļam viņi pārrunāja gan jaunākos notikumus pasaulē, gan vietēja mēroga peripetijas. Reizēm aizskāra arī tīri sadzīviskas lietas savās ģimenēs.

        Inga bija atklājusi, ka dzīvo viena ar dēlu, ka Emīla tēvs nekad nav bijis viņiem līdzās un ka viņa strādā restorānā, lai apvienotu iztikas pelnīšanu ar mācībām, kuras nule atsākusi pēc trīs gadu pārtraukuma.

        Savukārt Rinaldam jau gandrīz 10 gadus bija kārtīga, stabila ģimene. Bez Rebekas tajā auga arī pusgadu vecs dēlēns Renārs. Sieva Renāte bija mājsaimniece un tā aizrāvusies ar eksperimentēšanu virtuvē, ka vīram reizēm kārojās vienkārši ceptus kartupeļus ar kotleti, nevis cūkgaļas frikasē meksikāņu gaumē vai vistas medaljonus sinepju mērcē. Izglītību Rinalds bija ieguvis jomā, kurā patiešām vēlas strādāt, nevis devis priekšroku profesijai, kurā tikai nāk “lielais piķis”, bet īsta gandarījuma par darāmo nav. Brīvajā laikā vīrietis ar draugiem spēlēja skvošu. Vienvārdsakot, jutās sevi realizējis it visur, un tas nozīmēja, ka ne Ingai, nedz kādai citai nebija izredžu, ka viņš tajās varētu saskatīt ko vairāk kā sievietes-draugus.

        Vēl pirms pāris nedēļām Inga par to nemaz neaizdomājās, taču, kad Rebeka saķēra vējbakas un pusmēnesi sieviete bija spiesta uz darbu atkal kātot kājām, viņa saprata, ka Rinalds tai kļuvis daudz tuvāks par vienkārši patīkamu sarunbiedru.

        Jaunās izjūtas viņu mulsināja un biedēja. Reiz jau ļāvusies mīlestības neprātam, Inga gauži skaidri atcerējās, cik mokoši bijis ilgoties pēc cilvēka, kurš, lai arī tobrīd atbildēja uz jūtām, nekad tā arī negrasījās vīt ģimenes ligzdiņu ar viņu.

        Pirms četriem gadiem Inga bija sapinusies tais pašos tīklos, kuros iekrīt neskaitāmas meitenes un sievietes, mīlestības vārdā piekrītot kļūt par precētu vīru mīļākajām. Viņa patiešām ticēja, ka Juris izrādīsies gana godīgs, lai nedzīvotu dubultu dzīvi, un izšķirsies. Solījumi aiziet no sievas ar katru nolikto termiņu aizvien attālinājās un attālinājās. Bet, kad, arī neplānoti piesakoties Emīliņam, Juris joprojām galvoja viņai, ka šobrīd nav īstais laiks, jo sievai atkal kaut kādas problēmas darbā, Inga saprata, ka tas nenotiks nekad. Viņa savāca savas mantiņas un pārcēlās uz pilsētu – tālāk no mazā miestiņa, kur gandrīz visi visus pazina. Juris tā arī nekad nepiezvanīja, nedz uzmeklēja viņu, kaut zināja, ka meitene gaida viņa bērnu.

        Rinalds nekad tā nebūtu rīkojies, Inga bija pārliecināta. Viņš tik ļoti mīlēja savus bērnus! Dievināja! Tāpat Renāti. Rinalds nekad nekrāptu savu sievu! Viņš nebija TĀDS!

        Diemžēl šī atziņa nekādi nevājināja Ingas jūtas pret jauno draugu. Viņai šķita, ka liktenis, liekot atkal iemīlēties precētā vīrietī, vēl ļaunāk pajokot nevarēja... Vienīgā izeja laikam bija pārstāt tikties ar viņu. Bet kā, Inga prātoja. Nomainīt bērnudārzu? Neiespējami! Jau tā viņi ar lielām pūlēm bija izkarojuši šīs vietas!

        Pērn dome bija pieņēmusi “apšaubāmu” lēmumu, ka ar nākamo mācību gadu pirmsskolas izglītības iestādēs jāuzņem divus gadus vecie mazuļi, nevis bērniņi, kas rindā gaidīja jau trīs un pat vairāk gadu, – tie tagad palika “aiz borta”. Sašutušie vecāki sprieda, ka droši vien pirms diviem gadiem domes darbiniekiem sadzimuši daudz bērnu un nu tiem jāatrod vieta, bet “parastie mirstīgie” lai algo aukles, kas izmaksā vismaz trīs reizes dārgāk. Kāda Ingas paziņa zināja teikt, ka lēmums pieņemts pavisam prozaiska iemesla dēļ, proti, sanitārie noteikumi paredzot, ka trīs gadus vecie bērni vairs nedrīkst izmantot tā saucamos naktspodiņus – tiem jānodrošina visām prasībām atbilstošas tualetes, bet tas neesot iespējams telpu trūkuma dēļ. Taču šī versija tā arī netika apstiprināta oficiāli, tāpēc palika neatbildēts jautājums par to, kur telpas radīsies pēc gada, kad šie divgadnieki sasniegs “lielu bērnu” statusu. Cīniņā iesaistot presi, “lieko” trīsgadnieku vecākiem tika rasta iespēja būt pirmajiem rindā uz rekonstruētajām piebūvēm, kurās, ieviešot centralizēto ēdināšanu un likvidējot virtuves, radās telpas jaunām grupiņām.

        Tā kā bērnudārza maiņa bija nereāla, Inga apsvēra iespēju mazliet kavēt darbu un vest Emīlu no rītiem vēlāk – pēc pulksten astoņiem, kad Rinalds jau būtu devies savās ikdienas gaitās. Taču šorīt, kad pirmoreiz bija jāīsteno šis nodoms, vēlme atkal redzēt vīrieti izrādījās stiprāka. Viņai šķita, ka spēs saglabāt vēsu prātu, neļaujot sarunu biedram nojaust, ka abu attiecībās kas mainījies. Galvenais, kā teic atkarību gūstā nonākušie, esot apzināties savu problēmu, un tad jau iespējams to arī kontrolēt – Inga uz to paļāvās.

        Veikli laipojot starp peļķēm, sieviete steidzās un cerēja, ka Rinalds būs mazliet aizkavējies vai arī mirkli uzgaidīs viņu pie vārtiņiem. Tomēr nekā – pazīstamās automašīnas šaurajā ieliņā nebija.

        Dziļi vīlusies, Inga pat apstājās. Un tikai tagad atskārta, ka galīgi aizmirsusi par Emīlu, kurš, rokā ieķēries, mēģināja tikt mammai līdzi.

        – Man sāp kājiņas! – viņš gaudās raudulīgā balstiņā.

        No žēluma pret dēlu un dusmām uz sevi arī Ingai acīs saskrēja asaras.

        – Piedod, Susurīt! – viņa notupās ceļos un apskāva puiku. – Piedod! Mammīte dikti steidzās! Kāpēc tu neteici, ka nevari tik ātri paiet?

        – Es teicu! – Emīls protestēja, cenzdamies atvilkt elpu.

        – Nu, labi, ejam! Apsolu, ka vakarā mājās brauksim ar taksi!

 

***

 

        Nākamajā rītā Inga un Rinalds satikās bērnudārza garderobē. Prieks par atkalredzēšanos bija jaušams abu acīs.

        Rinalds mudināja bērnus pārģērbties veicīgāk, bet Inga lauzīja galvu par to, vai, paliekot divatā, tomēr spēs saglabāt mieru. Jau tagad plaukstas svīda un sirds sitās kā pudelē iesprostota kamene. Tik ļoti gribējās pateikt, kā viņai pietrūka šo ikrīta tikšanos, bet lūpas spītīgi klusēja.

        Atvadu bučas bērniem, un ilgi gaidītā, bet biedējošā divvientulība!

        Pāri pagalmam abi gāja klusēdami, un Ingai likās, ka arī vīrietis apsver, ko teikt.

        Neviļus uzplaiksnīja neprātīga doma – ka viņš varētu saņemt viņas plaukstu savējā. Roka nemanāmi izvilkās no kabatas un nolaidās gar sānu. “Ja tā notiktu,” Inga prātoja un juta vēderā spietojam bites. Viņai šķita, ka tas visu atrisinātu – varētu gremdēties gaišās atmiņās par vienu vienīgu pieskārienu, kas šobrīd likās veselu mūžību ilgas kopdzīves vērts, un tā vieglāk pārdzīvotu, ka nekas vairāk nav iespējams. Ienāca prātā līdzība, ka arī izsalkušam cilvēkam reizēm vajag tik maz – galēja izmisuma situācijā tas samierināsies ar apkaltušu maizes doniņu un par pīrāgiem vai kūkām pat nesapņos!

        – Tu šodien tāda nerunīga... – Rinalds ieteicās, atvēris viņai sava auto durvis.

        – Vai tad? – Inga centās noslēpt uztraukumu zem mākslotas koķetērijas.

        – Restorānā kādas problēmas? – vīrietis minēja.

        Viņa brīdi pasvārstījās domās un pamāja ar galvu. Tā laikam būs vienkāršāk – lai domā, kas tas saistīts ar darbu.

        Atkal iestājās neveikls klusums.

        Inga dusmojās uz sevi. Šī sasodītā mīlestība! Atkal tā cenšas izpostīt viņas dzīvi! Sabojājusi visu labo, kas starp viņu un Rinaldu bija, visu nevainīgo. It kā tiešām nevarētu pastāvēt draudzība starp vīrieti un sievieti, jo kādam vienmēr jāvēlas kas vairāk... Un šoreiz tā bija viņa. Stulbums! Tak neskaitāmas reizes viņa bija sev teikusi: “Tikai neiemīlies viņā, tikai neiemīlies!” Bet še tev!

        Automašīna jau piestāja pretī restorānam. Nočukstējusi klusu paldies un atvadījusies, Inga atvēra durvis, taču pēkšņi Rinalds viņu satvēra aiz rokas. Sieviete iekšēji nodrebēja un atslīga atpakaļ sēdeklī. “Tūlīt viņš to pateiks!” naiva cerība satricināja apziņu. “Pateiks, ka arī jūt to pašu...”

        – Ingucīt! – vīrietis viegli piesmakušā balsī iesāka, uzlicis roku viņas plecam. – Es redzu, ka tevi kaut kas ļoti nomāc. Ja varu kā līdzēt, tu nekautrējies, saki! Patiešām!

        “Ak, ja es varētu!” Inga domās atbildēja.

        – Mēs taču esam, ja tā var teikt, draugi. Ja priekšniecība neievēro Darba likumu vai tevi neapmierina attieksme...

        – Nē, nē, ar to viss kārtībā! – Inga viņu pārtrauca un, nespēdama ilgāk izturēt šo spriedzi, izdvesa klusu paldies un izlēca uz ietves.

        “Muļķe!” viņa sevi domās lamāja. “Kā tāda padsmitniece, kura iemīlas katrā vīrietī, kas izrāda kaut mazāko uzmanību! Stulbene! Kā gan es varēju iedomāties, ka viņš... Debilā nenobriedusī sirds!”

        Nē, tam jādara gals, Inga nolēma. No rītdienas viņi vairs netiksies!

 

***

 

        – Apkalpo piekto galdiņu manā vietā! – Inga palūdza kolēģei, neuzkrītoši slēpdamās aiz kases aparāta. – Es nejūtos labi. Man laikam piemetusies caureja! – viņa meloja, piespiesti smaidīdama.

        – Nav problēmu! Tikai nesaki, ka man te vienai būs jātiek galā! Tu izskaties galīgi garām... – Dana līdzjūtīgi nopētīja “slimnieci”.

        – Būs labi! Man tikai jāaiziet mazliet “padomāt par dzīvi”! – Inga nočukstēja un gar leti lavījās uz tualetes pusi.

        Aizvērusi aiz sevis durvis, viņa pēdējiem spēkiem tika līdz podam, nolaida vāku un burtiski sabruka uz tā. Augumu kratīja auksti drebuļi. Bija sajūta, ka kāds žņaudz kaklu. Trūka elpas.

        Viņa nebija redzējusi Rinaldu veselu mēnesi – cerībā, ka izvairīšanās liks jūtām pret vīrieti atsalt. Taču sirds laikam bija citos ieskatos. Emocionālā pieķeršanās bija pāraugusi arī fiziskā nepieciešamībā. Nemitīgi acu priekšā uzpeldēja viņa nevainojamais augums, perfekti koptās rokas, pievilcīgā seja ar maigi zilajām acīm un valdzinošo smaidu. Vistrakāk bija naktīs – miesa tad burtiski kauca pēc visniecīgākā vīrieša glāsta. Taču viņš tai nepieskārās pat sapnī...

        Jo ilgāk Inga izvairījās no tikšanās, jo vairāk alka vīrieti atkal ieraudzīt. Un nu viņš bija te! Viņas restorānā! Kāpēc? Viņa sieva bija nepārspējama kulināre, kāpēc lai viņi dotos ieturēt maltīti ārpus mājas? Vai Rinalds nojauta, kāpēc Inga vairs netiekas ar viņu? Vai tā gribēja apliecināt, ka sievietei nav nekādu cerību? Kāpēc viņš īsti bija atnācis?

        Nekustīgi nosēdējusi minūtes piecpadsmit, Inga noskurinājās, kā gribēdama nopurināt no pleciem visas nedienas. “Man jāsaņemas! Jātiek tam pāri!” viņa iegalvoja sev un piecēlās. “Viņš man neko nenozīmē! Man ir jāiet un jādara savs darbs! Un viss!”

        Noskalojusi seju ledusaukstā ūdenī un noslaucījusi rokas, viņa atgrūda tualetes durvis un ieskrēja tieši krūtīs Rinaldam. Izbiedēta viņa kāpās pāris soļus atpakaļ, līdz atdūrās pret sienu.

        – Negaidīju, ka tu taisies mani nosist ar durvīm! – Rinalds nepiespiesti iesmējās, acīmredzot nemaz nebūdams izbrīnīts vai apmulsis, sastopot jauno sievieti te.

        – Piedod! – Inga nomurmināja un grasījās pašmaukt viņam garām, bet vīrietis aizstājās priekšā, aizvēra durvis un, šķiet, pat pagrieza aizbīdni.

        – Vai viss kārtībā? – viņš draudzīgi vaicāja. – Šķiet, ka esmu ar kaut ko izpelnījies tavu nelabvēlību?! – Rinalds minēja, cenzdamies notvert sievietes skatienu.

        Inga saprata, ka jāapdomā katrs vārds, bet galvā valdīja pilnīgs juceklis. Ja vīrietis gribēja izskaidroties, kāpēc bija šurp atnācis ar sievu? Vai viņu tiešām satrauca izjukusī draudzība vai viņš tikai vēlējās paņirgāties par sievietes jūtām? Nē, viņš izturējās pārāk mīļi.

        – Ingucīt! Vai esmu tevi kā aizskāris?

        “Ak dievs! Kaut tā būtu!” Ingas sirds kliedza, apspēlējot vārda “aizskart” dubulto nozīmi. Acu priekšā kā vecā filmā saraustīti lēkāja kadri, kā vīrietis pienāk viņai klāt, piespiež pie sienas, alkaini skūpsta seju, kaklu, krūtis... Spēcīgas rokas uzceļ trauslo augumu uz marmora virsmas blakus izlietnei, viena paslīd zem svārciņiem un cenšas satvert biksīšu gumiju...

        Vīzijas bija tik skaidras, ka sievietei ļima ceļi. Viņa drebēja kā pilsētā iemaldījies un strupceļā nonācis mežazvērs, kam tuvojas milzīgs vīrs ar tīklu rokā. Ja viņš spers vēl vienu soli tuvāk...

        Pamanījis izbailes sievietes acīs, arī Rinalds satrūkās:

        – Tev viss labi? Tu izskaties sl..., piedod, nevesela!

        Viņam gribējās pieiet draudzenei klāt, pacelt zodu un ieskatīties acīs, bet šķita, ka tā izjūt reālas fiziskas bailes no viņa. It kā viņš tai grasītos nodarīt pāri.

        Ingas savādā izturēšanās atturēja viņu no tuvošanās. Nesagaidījis nekādu atbildi un nezinādams, kā rīkoties, Rinalds pagriezās pret durvīm, atslēdza tās un klusi izgāja.

        “Kas gan noticis pa šo laiku?!” viņš prātoja un bija pilnīgā nesaprašanā. Pēkšņi miglaini atmiņā uzausa nesen lasīta ziņa par kādu maniaku, kas uzbrucis jaunai sievietei, ievilcis viņu pamestā graustā un laikam gribējis izvarot. Par laimi, tēvaiņa nolūkus iztraucējis policists, kurš gar pussabrukušo namu devies uz dežūru un, izdzirdējis rosību tajā, gribējis palūkot, vai kādi bomži tur negrasās ierīkot naktsmītni. Kārtībnieks izbaidījis varmāku, kuru izsauktie papildspēki vēlāk notvēruši divus kvartālus tālāk, bet sieviete, šķiet, nogādāta slimnīcā, lai atgūtos no šoka. “Un ja nu tā bija Inga?!?” Rinalds piepeši atskārta. Ja viņš pareizi atcerējās, tad tas notika kaut kur tepat netālu. “Tā varēja būt viņa!” Droši vien devusies mājās no darba, kad... “Murgs!” Bet tas visu izskaidrotu, vīrietis apsvēra, viņas izvairīšanos, dīvaino uzvedību šovakar, bailes, ko bija redzējis sievietes acīs... “Nabadzīte! Kas gan viņai bijis jāpārcieš!?!”

        Mirkli Rinalds gribēja atgriezties pie Ingas, bet tad nolēma, ka varbūt prātīgāk tur būtu aizsūtīt otru viesmīli, kura šobrīd stāvēja aiz letes un garlaikoti pētīja savus nagus. Sieviešcilvēks noteikti spēs labāk izprast, kas tagad notiek meitenes galvā, nekā vīrietis, kaut arī draugs.

 

***

 

        Inga gultā lasīja grāmatu, kad ieskanējās durvju zvans. Uzmetusi bažīgu skatu Emīlam, kurš gulēja blakus, un pulkstenim pie sienas, viņa apmulsa. Dīvaini, kaimiņi taču zināja, ka šai laikā, ja nav aizgājis uz dārziņu, puika guļ diendusu, un parasti neviens viņus netraucēja. Droši vien kāda neatliekama vajadzība, Inga nosprieda un devās atvērt. Palūkojusies durvju actiņā, viņa sastinga – kāpņu telpā stāvēja Rinalds.

        “Ak dievs, ko viņš te dara?!” Inga neapzināti pakāpās soli atpakaļ, bet, sabijusies, ka vīrietis tūlīt nospiedīs zvana pogu vēlreiz un uzmodinās Emīlu, pagrieza slēdzeni. Tad jau labāk nokārtot visu bez dēla klātbūtnes!

        Verot durvis, viņu pārņēma tīri sievišķīga panika. “Es neesmu uzkrāsojusies! Mati nemazgāti! Kājās salāpītas villenes! Un kad es vienreiz sev nopirkšu jēdzīgu mājas tērpu?!” viņa sodījās, piesarkusi no kauna un uztraukuma.

        – Čau, Inguci! – Rinalds priecīgs un it kā nekas nebūtu noticis sveicināja un sniedza samteņu pušķīti.

        – Nāc iekšā! – Inga klusu aicināja, nevēlēdamās piesaistīt kaimiņu uzmanību ar svešu ciemiņu.

        Viņi iegāja virtuvē.

        – Audzinātājas teica, ka esi apslimusi un jau divas nedēļas neesat bijuši dārziņā. Tā nu es izlēmu atbraukt. Atvedu vitamīnus, – vīrietis aizrautīgi runāja un krāva no tīkliņa laukā citronus, apelsīnus, kivi.

        – Pietiek! Atstāj savējiem arī kaut ko! – Inga centās iebilst, kad uz galda parādījās dzērvenes pūdercukurā un bundžiņa konservētu persiku. Viņa jutās neērti, ka Rinalds tik daudz tērējies.

        – Nomierinies! – vīrietis neklausījās. – Es tos pirku jums. Gribēju atvainoties par savu neieinteresētību visu šo laiku. Liekas, ka esmu bijis slikts draugs.

        Inga aizgriezās, lai noslēptu acīs saskrējušās aizkustinājuma asaras. Sačamdījusi kabatā mutautiņu, viņa sparīgi nošņauca degunu. Lai domā, ka tās apsārtušās acis no saaukstēšanās!

        – Tev tēju vai kafiju? – viņa piedāvāja, mazliet nomierinājusies.

        – Kafiju!

        Sieviete izņēma no skapīša tasītes un kafijas bundžu.

        – Varbūt vēlies klāt ko stiprāku? – viņa paņēma rokā iesāktu pudeli ķiršu liķiera.

        – Nē, nē, paldies! Es pie stūres! – Rinalds purināja galvu.

        – Es gan mazliet! – Inga piesarkusi nočukstēja. Viņai vajadzēja mazliet drosmes, lai izturētu šo apciemojumu.

        – Nu, tad ielej man ar’! – Rinalds aši iesaucās, laikam nospriezdams, ka nav pieklājīgi atteikt, ja dāma vēlas iedzert.

        – Bet kā tad ar auto? – sieviete negribot pasmaidīja.

        – Tu tak netaisies mani piedzirdīt, ko? – arī vīrietis atplauka.

        – Vai vajadzētu? – viņa šķelmīgi pavērās sarunubiedrā, visai skaidri apzinādamās, ka spēlējas ar uguni.

        Sievietei šobrīd likās, ka tas viss jāpārvērš jokā, jo tikai pasmiešanās par sevi, iespējams, spēs izraut viņu no šā neprāta. “Bet varbūt tiešām pavedināt Rinaldu?” kāds velniņš nedeva Ingai mieru un palaida vēderā veselu bišu spietu. Viņa zināja, ka vīrieši nespēj atteikties, ja gards kumosiņš kņudina nāsis un garšas kārpiņas. Pieredze liecināja – ja kāds bikšainis vēl nav piekrāpis savu otro pusi, tad tikai tāpēc, ka ir par slinku, lai pats dotos piedzīvojumu meklējumos, vai arī neviena “kaķenīte” nav atzinusi viņu par labu medījumu. Un to, ka daiļā dzimuma pārstāves ir profesionāles šajā ziņā, Inga bija secinājusi ne vienreiz vien. Mēnesi pastrādājot naktsklubā, viņa pārliecinājās – mūsdienu sabiedrībā jau sen neeksistē nekādi aizspriedumi vai stereotipi. Neviens vairs neslēpa savus patiesos nodomus, jo nebija ne laika, ne patikšanas iet aplinkus ceļus. Un reizēm varēja tikai minēt, kurš kuru ir noķēris uz āķa un vai mednieks beigās nav izrādījies pats medījums.

        Šķita, ka Rinaldam tagad jāatjautā “vai gribētu?”, bet viņš pētoši paskatījās sievietē, nesteidzīgi izdzēra savu glāzīti un tad nedroši, it kā baidītos aizskart ko ļoti vārīgu, jautāja:

        – Tātad tu esi tikusi tam pāri?

        Inga sastinga. Lai gan viņa pieļāva iespēju, ka Rinalds kādu dienu varētu nojaust par viņas jūtām, bet tas, ka viņš vēlētos to iztirzāt, nebija ienācis prātā. Jau tāpat bija skaidrs, ka viņai nekas nespīd. Bet varbūt tomēr?

        – Todien restorānā tu mani pamatīgi nobiedēji, – vīrietis “taustījās” tālāk. – Man likās, ka tu manā vietā redzi kādu citu. Tas droši vien bija briesmīgi! Man tik ļoti žēl, ka es nezināju. Ka nenosargāju... – vīrietis saņēma uz galda viņas plaukstu, kura uztraukumā viegli drebēja.

        Inga klausījās un neko nesaprata. Viņi it kā “runāja” par vienu un to pašu, bet nepameta sajūta, ka Rinalds domā ko pavisam citu.

        Sieviete skatījās uz roku, kas bija nosegusi viņas plaukstu, un tā vien vēlējās, lai tās sakļautos. Tad vīrietis varētu saspiest viņas pirkstus tik stipri, ka kauliņi kļūtu balti un nokrakšķētu, bet viņa pārlaimē kustu un alktu vēl lielāku sāpju.

        – Tev droši vien tagad grūti uzticēties cilvēkiem! – Rinalds turpināja. – Bet es gribu, lai tu zini, ka tev nav no manis jābaidās. Es tev pāri nedarīšu, – viņa balss skanēja tā, it kā vēlētos atvainoties kāda cita vietā.

        “Nodari man to, nodari!” Ingas miesa lūdzās, un prāts iztēlē zīmēja visai brutālas mīlas ainas. Sieviete cīnījās ar sevi. Vilinājums pavedināt savu iekāres objektu bija pārāk liels. Tas šķita tik vienkārši – pacelt pirkstus, saņemt viņa rādītāju, pielikt pie mutes, maigi apņemt to ar lūpām, piedurt mēli...

        Pēkšņi kaut kur tepat neskaidri iedziedājās krievu estrādes prīma Alla Pugačova:

        – Позови меня с собой,/Я приду сквозь злые ночи,/Я отправлюсь за тобой,/Что бы путь мне ни пророчил,/Я приду туда, где ты/Нарисуешь в небе солнце,/Где разбитые мечты/Обретают снова силу высоты.

        – Atvaino! – Rinalds atliecās atpakaļ, izvilka no kabatas mobilo telefonu un piecēlās. – Jā, mīļā!? – viņš pagājās līdz logam, tālāk no galda.

        Inga paslēpa seju plaukstās, cenzdamās atgūt psiholoģisko līdzsvaru un nedzirdēt, cik gādīgā balsī Rinalds runā ar sievu.

        Ar pūlēm norijusi kamolu kaklā, viņa piepildīja glāzītes un strauji iztukšoja savējo.

        Vīrietis pa to laiku bija beidzis sarunu.

        – Piedod! Man laiks doties! – viņš žēli noplātīja rokas.

        Inga saprotoši pamāja ar galvu.

        – Mēs tak drīz tiksimies, vai ne?

        Sieviete atkal pamāja.

        Viņi izgāja koridorā.

        – Nu, tad veseļojieties! – Rinalds novēlēja, vērdams durvis.

        “Dari taču kaut ko! Noskūpsti viņu! Vismaz uz atvadām!” kāds kliedza, bet Inga tikai stāvēja un noraudzījās, kā vīrietis iziet kāpņu telpā, pagriežas vēlreiz pret viņu, mazliet skumji pasmaida, nosaka:

        – Piedod man, ja vari! – un aizver durvis.