Viss būs labi...

 

      Ginta sēdēja kafejnīcā pie galdiņa. Kolēģi, ar kuriem viņa parasti pusdienoja kopā, šeit bija bijuši pirms stundas, bet nu jau atgriezušies savās darba vietās tepat blakus esošajā uzņēmumā.

      Sieviete domīgi maisīja tējas tasi, gurdi lūkodamās, kā citrona šķēlīte valsē ap karotīti, un atsauca atmiņā pirmītējo sarunu ar priekšnieku, kurš paziņoja, ka grasās atlaist no darba kolēģi un turpmāk tās pienākumus uzticēt viņai. Protams, apvienojot ar visu iepriekš veikto un par to pašu algu. Darbs Gintu nebiedēja, viņa zināja, ka tiks galā, bet pārsteidza un, jāatzīst, reizē mazliet priecēja fakts, ka optimizācija skar nevis viņu, bet Zentu, kura uzņēmumā strādā jau sen.

      Laikam taču izvēloties šefs bija ļāvies subjektīvam vērtējumam, jo ar Zentu konfliktēja biežāk, toties pret Gintu izjuta zināmas simpātijas. Un, tā kā labas speciālistes bija abas, deva priekšroku jaunākajai.

      Lai gan ziņas kopumā bija Gintai labvēlīgas, viņa vēlējās kaut mirkli pabūt viena, pieļaujot, ka kolēģe pēc sarunas ar darba devēju savu aizvainojumu izgāzīs tieši pār viņu. Apetīte bija zudusi, tāpēc sieviete, lai nesēdētu pie galīgi tukša galdiņa, pasūtīja vien tēju.

      Piepeši viņu no pārdomām iztraucēja kāda sveša, bet patīkama balss: – Vai drīkst piesēst?

      Ginta pacēla acis, pārlaizdama neuzkrītošu skatu pustukšajai kafejnīcai, un neizpratnē palūkojās runātājā. Viņas priekšā ar zupas bļodiņu rokā stāvēja puisis ap gadiem trīsdesmit – mazliet nevīžīgu matu sakārtojumu, padilušās džinsa biksēs un kreklā ar uzrakstu “Angel”. Tā seja šķita kaut kur redzēta, bet sieviete nespēja atcerēties, kur.

      – Vai drīkstu? – puisis pārjautāja, un tā seju rotāja tik valdzinošs smaids, ka Ginta nespēja atteikt, lai gan joprojām juta nepieciešamību pēc vienatnes.

      – Jā, lūdzu! – sieviete atvēlēja, iemezdama ašu skatu pulkstenī.

      Zenta droši vien tagad atrodas priekšnieka kabinetā un emocionāli iebilst tā viedoklim. Kaut arī jaunākā darbiniece nekādā veidā šo šefa lēmumu neietekmēja, viņa bija pārliecināta, ka kolēģes acīs tagad būs ienaidniece. Bet tas bija pilnībā saprotami... Ja šādā situācijā nonāktu Ginta, reakcija droši vien būtu tāda pati – neizpratne, sašutums un aizvainojums. Vienīgais vājais “pretarguments” Zentas lielajai pieredzei un diviem skolas vecuma bērniem bija tas, ka tās vīram ir diezgan stabils bizness un ienākumi, turpretī Gintas Marekam virs galvas karājas tas pats Dāmokla zobens, kas jau nedēļām grasījās krist pār tiem tūkstošiem ierēdņu, kas strādāja valsts un pašvaldību iestādēs. “Un ja nu Zentai izdodas pārliecināt darba devēju?” ienāca prātā.

      – Viss būs labi! – Gintas galda biedrs pēkšņi ierunājās, it kā visu šo laiku būtu lasījis pretimsēdētājas domas.

      – Kā, lūdzu? – sieviete iztrūcināta pacēla galvu.

      – Es teicu, ka viss būs labi, – puisis atkārtoja, cieši skatīdamies tās sejā.

      Ginta juta mugurai pārskrienam neizskaidrojamas trīsas. – Un kā tu to zini? – mirkli apsvērusi, kā svešinieku uzrunāt, un izšķīrusies par draudzīgāko variantu, jo abi bija gandrīz viena vecuma, iejautājās.

      – Tev ir eņģeļa aura, – puisis smaidot paziņoja.

      Sievietes vaigi nodevīgi iesārtojās. Viņa gribēja novērsties, bet nespēja atraut skatienu no dzidri zilajām acīm, kas, šķita, redz tai cauri.

      Saslējusies krēslā, Ginta centās izturēties tikpat brīvi kā svešinieks.

      – Tātad eņģeļiem nedraud atlaišana no darba? – viņa vaicāja, domādama, ka puisis samulsīs no tik lietišķa jautājuma.

      Bet viņš tikai pasmaidīja un nopietnā balsī atbildēja: – Ja par darbu vēlies saņemt tik un tik naudiņas, tad, protams, draud. Taču, ja runa ir par gandarījumu kā algu, tad nedraud.

      – Kā tas jāsaprot? – Ginta nespēja iedziļināties.

      Prātā jau kādu brīdi jaucās domas, kāpēc puisis ar viņu tā runā un kāpēc viņa, pati to apzinādamās, flirtē. “Kas notiek?” sieviete apjukusi sev jautāja. Neaizmirstuļu zilais skatiens lika paātrināties pulsam, svīst plaukstām un kaist vaigiem. Gintu nepameta sajūta, ka savā starpā sarunājas pat viņu šūnas. Tikai – par ko? Tā nebija parasta seksuālā spriedze, kas liek gaisam švirkstēt kā sausam egles zaram, piešaujot uguni...

      Divdomīgas situācijas Gintai bija gadījušās arī ar darba devēju, bet viņa parasti izlikās nedzirdam vai nesaprotam šos mājienus, kaut arī simpātiskā priekšnieka uzmanība, protams, glaimoja. Ne reizi šo sarunu laikā nebija jūtama ne ņirboņa pakrūtē, ne... jā, pat paškontroles zaudēšana. Taču tagad ik skatiens, ik kustība un vārds lika hormoniem trakot... Tomēr skaidrs bija viens – staigāšana pa naža asmeni iespējama tikai līdz zināmai robežai un ne soli tālāk...

      – Eņģeļu uzdevums ir darīt labu, – svešinieks skaidroja.

      – Vai tas ir arī tavs darbs? – Ginta ieprasījās, dodama mājienu par uzrakstu uz krekla.

      – Arī mans! – puisis, gandarīts, ka viņa to ievērojusi, apstiprināja.

      – Un kā tu izvēlies cilvēkus, kam darīt labu?

      – Dosjē saņemu pa pastu, – puisis pačukstēja un piemiedza ar aci. – Šodien saņēmu tavējo.

      Ginta sajuta ķermenī dīvainu tirpoņu.

      Negaidot iezvanījās sievietes mobilais telefons, kas atradās turpat uz galda, blakus makam.

      Salēkusies no spējā trokšņa, viņa gandrīz izgāza tasi, ko visu laiku bija turējusi, cieši saspiestu, lai rokas nenodotu lielo satraukumu. Paņēmusi vibrējošo aparātu, viņa ielūkojās tā displejā. Zvanītājs bija priekšnieks – acīmredzot vēlējās noskaidrot, kur Ginta pazudusi. Viegli piesarkusi kā pieķerta noziegumā, sieviete atvainojās galda biedram un nospieda savienojuma pogu.

      Šefs visai skarbā balsī pajautāja, kāpēc viņa nav savā darba vietā, un, nesagaidījis atbildi, nobēra, ka gaida pēc piecām minūtēm savā kabinetā.

      “Viņš pārdomājis un tagad atlaidīs mani...” Ginta atskārta, un mugura pārklājās aukstiem sviedriem.

      Piepeši sievietes rokai uz galda uzgūlās silta plauksta, liekot salēkties no jauna.

      – Būs labi! – svešinieks mierīgā balsī noteica, saņēmis viņas pirkstus. – Viss būs labi!

      Puisis ar īkšķi pagrozīja stīpiņu uz viņas zeltneša, atlaida to un tad negaidīti piecēlās un devās prom.

      Ginta kā paralizēta skatījās uz savu plaukstu, bet tad, attapusi, ka viņu gaida, tramīgi pielēca kājās. Piepeši kā pātagas cirtiens iesvēla doma, ka nupat atradusies hipnozes iespaidā un nepazīstamais puisis viņu, iespējams, aplaupījis. Paķērusi maku, sieviete drebošām rokām to atdarīja. Nauda un bankas kartes atradās savā vietā, un arī pārējais – vadītāja apliecība un vizītkartes – šķita neskarts. “Muļķe!” viņa sevi klusībā nolamāja par šādām nepamatotām aizdomām.

      Izejot uz ielas, skatiens neapzināti pavērās apkārt cerībā ieraudzīt pirmītējo sarunu biedru, bet nemanīja nevienu, kas kaut iztālēm līdzinātos dīvainajam svešiniekam.

      Saskumusi Ginta devās uz savu darbavietu. Jo vairāk viņa domāja par to, kas pirmīt kafejnīcā atgadījās, jo spēcīgāk nostiprinājās pārliecība, ka tikko sapņojusi vaļā acīm. Īstenībā taču nekas tāds – tik mistisks un neizskaidrojams – nevar notikt!

 

***

 

      – Tu šodien izskaties kaut kā citādi. Vai tev ir jauna frizūra? – priekšnieks ieinteresēts izjautāja darbinieci, kad tā, pavērusi viņa kabineta durvis, atvadījās līdz rītdienai.

      Ginta uzjautrināta paraustīja plecus. “Jocīgi! Šefs ir jau piektais, kas man to jautā,” viņa pie sevis nosmīkņāja, nodomādama, ka “skaistums laikam tiešām nāk no iekšas”.

      Kopš nesenā atgadījuma kafejnīcā daudz kas bija mainījies – gan viņas attieksmē pret pasauli, gan pašai pret sevi. Ik reizi ielūkojoties spogulī, sieviete atcerējās, ka ir eņģelis, bet eņģeļiem nepiedien drūma seja. Jo biežāk viņa smaidīja, jo vairāk pārliecinājās, ka svešiniekam taisnība – doma “viss būs labi” kodē veiksmei. Sākot no sīkumiem līdz lielām lietām. Nokavēts tramvajs “materializējās” kādā darbabiedrā, kurš tieši tobrīd brauca garām ar savu auto. Zenta, nespēdama pārvarēt aizvainojumu, atvaļinājās jau nākamajā dienā pēc uzteikuma, un tā Ginta ieguva ne tikai sirdsmieru, ka nebūs jājūtas vainīgai, bet tika arī pie dienesta auto, ko līdz tam izmantoja vecākā kolēģe. Arī vīra darbavietā pagaidām valdīja klusums. Kādu mirkli varēja uzelpot.

      Tomēr dīvains nemiers urdīja sievietes prātu. Bija pagājušas tikai trīs dienas, bet aizvien biežāk viņa pieķēra sevi pie domas, ka ilgojas pēc Eņģeļa – tā viņa bija iesaukusi puisi no kafejnīcas –, pēc viņa atklātā smaida un caururbjošā skatiena, kas lika trīcēt kā padsmitgadīgam skuķim, satiekot savu elku. Ginta alka vēlreiz pārdzīvot šo mulsuma un dīvainās enerģētikas pilno kontaktu. Bet puisis bija izkūpējis kā smilšu vērpete, iegriežoties aizvējā.

      Ne pirmajā, ne otrajā dienā viņš neparādījās kafejnīcā, lai gan Ginta tur nogaidīja vairāk nekā stundu. Viņa dusmojās un smējās reizē par sevi, kad, noskanot vēja zvaniem pie ēstuves ieejas, kā tāds tuksnesī noklīdis ceļotājs, cerot ieraudzīt oāzi ar veldzējošu ūdens valgmi, pavērās durvju virzienā. Arī trešajā dienā Eņģelis neatnāca. Ginta saskuma un mēģināja sev iestāstīt, ka dīvaino tikšanos tikai nosapņojusi un vispār – precētai sievai neklājas aizrauties ar citiem vīriešiem. Lai gan... kāda tur aizraušanās?! Toreizējais flirts šķita tik nevainīgs, ka nepavisam neatgādināja rotaļāšanos ar uguni, kaut arī pakrūtē ņirbēja kā strautiņš palu laikā. Jau bez vārdiem bija skaidrs, ka starp viņiem nekā tā-āda nebūs – Ginta nemaz nespētu to Marekam nodarīt. Un tomēr... viņa šobrīd vēlējās piekļauties nepazīstamā puiša krūtīm un atkal izbaudīt to (ne)mieru, kas staroja no Eņģeļa, it kā viņš patiešām nebūtu šīszemes būtne. Tikai vienu apskāvienu un neko vairāk! Tik maz un reizē tik daudz! “Vai mani būtu nozombējis kāds sātanists sektants,” viņa prātoja.

      Braucot mājās pa vienu no pilsētas dzīvākajām ielām, Ginta jau iztālēm ievēroja, ka pārsimt metru priekšā kāds vīrietis mēģina apturēt garāmbraucošās automašīnas, taču neviena no tām pat nesabremzē, jo garās ielas malās praktiski nebija vietas, kur apstāšanos neaizliegtu ceļa zīmes.

      Tuvojoties šai vietai, sieviete ieraudzīja uz ietves bērnu ratiņus, bet tiem blakus bezveidīgu saini, pār kuru pārliekusies jauna meitene salmu krāsas matiem.

      Daudz nedomājot, Ginta ieslēdza pagrieziena rādītāju un nobrauca malā, iespiežot avārijas signalizācijas pogu. Tikai tagad viņa atskārta, ka bezveidīgais murskulis zemē ir cilvēka ķermenis. Augumam pārskrēja nemierpilns drebulis.

      Jaunais vīrietis, kas līdz tam neveiksmīgi mēģināja pievērst garāmbraucēju uzmanību, steigšus pieplaka Gintas “opelīša” durvīm un atrāva tās.

      – Paldies Dievam! – viņš aizelsies dvesa. – Lūdzu, palīdziet!

      Ginta vilcinoties izslēdza motoru.

      – Kas noticis? Vai tam cilvēkam slikti?

      – Nē, viņu aizķēra “smagais”, – vīrietis satraukts stāstīja, berot vārdus kā kartupeļus no maisa. – Mēs stāvējām pie krustojuma, kad tas narkomāns piepeši metās pāri ielai. Garām brauca fūre, puisis atsitās pret tās sānu, tika apmests riņķī kā vilciņš un atsviests uz ietves. Liekas, ka šoferis pat nepamanīja to, jo aizbrauca tālāk.

      – Vai viņš ir miris? – sieviete bažīgi ieprasījās, mēģinot atsprādzēt drošības jostu, kas šķita ieklemmējusies.

      – Nē! Bet viņam steidzami nepieciešama ārstu palīdzība.

      – Vai “ātros” izsaucāt?

      – Nē, ar sievu atstājām telefonus mājās. Un tam narkomānam arī kabatās nebija.

      – Kāpēc domājat, ka viņš narkomāns? – Ginta vaicāja, drebošiem ceļiem rāpjoties ārā no mašīnas.

      – Esam ievērojuši viņu bieži nākam no dzīvokļa kaimiņos, kur tādi uzturas. Pats peld, acis glāžainas. Tāds sanarkojies viņš brīžiem blandās ar giču pa pilsētas centru – ubago naudu kārtējai devai.

      Ginta beidzot uzdrošinājās paskatīties uz gulošo stāvu. Piepeši viņas sirds apmeta kūleni. Cietušajam mugurā bija krekls ar uzrakstu, kas caur dubļiem bija grūti salasāms, tomēr Ginta to atpazina. “Eņģelis!” sievietes lūpas bez skaņas nokustējās. Nu viņa atminējās, ka redzējusi to spēlējam ģitāru skvēriņā pie akadēmijas.

      – Vai jūs aizvedīsit viņu uz slimnīcu? – meitene, kas turēja puiša galvu, asarām acīs palūkojās pienācējā.

      Ginta nometās ceļos pie cietušā. Saņēmusi plaukstās puiša asinīm un dubļiem notašķīto seju, viņa drebošu balsi čukstēja: – Turies! Mēs tevi izglābsim. Tikai turies!

      Puisis, kas līdz šim bija kā nemaņā, pēkšņi atvēra acis, palūkojās runātājā un, vārgi pasmaidot, izdvesa: – Tā esi tu?! – un acis atkal aizvērās.

      – Murgo! – vīrietis nolemtības pilnā balsī secināja un, satvēris puisi aiz padusēm, nokomandēja: – Nesam viņu uz mašīnu!

      – Pagaidiet! Var būt traumēts mugurkauls! Viņu nedrīkst pārvietot! – Ginta paspēja vien iesaukties, bet viņas Eņģelis jau tika vilkts iekšā mašīnas salonā.

      Vīrietis nolaida sēdekli slīpākajā pozīcijā un aizcirta durvis.

      – Brauciet ātri! – viņš pavēlēja, tīrīdams asiņainās rokas.

      – Jūs nebrauksit līdzi? – Ginta pārsteigta salēcās.

      – Mums jāiet mājās. Mazais tūlīt gribēs ēst. Un sievai arī tādi pārdzīvojumi par labu nenāk, – vīrietis noteica, gādīgi apskāvis blondīni, un pagriezās iešanai.

      Apjautusi, ka laika, iespējams, vairs nav daudz, Ginta ielēca mašīnā un uzmeta norūpējušos skatienu blakus gulošajam puisim. Tā krūtis vēl cilājās, bet acis joprojām bija aizvērtas.

      Liekot roku uz ātrumpārslēga, tā sāka purēt kā vēja raustīta putnubiedēkļa piedurkne. Arī kāja, uzlikta uz akseleratora pedāļa, drebēja tikpat konvulsīvi, it kā to kāds drudžaini raustītu. Sieviete atskārta, ka nespēs pabraukt.

      Tai pašā brīdī viņas rokai uzgūlās smaga plauksta un pār puiša lūpām līdz ar asins straumīti pārvēlās kluss: – Viss būs labi!

      Gintai aizžņaudzās kakls un acīs sasprāga asaras.

      – Nerunā! Taupi spēkus! – viņa saņēmusies apsauca puisi. – Mēs tūlīt brauksim. Viņi tev palīdzēs. Viss būs labi! – Šie mierinājuma vārdi gan vairāk bija domāti viņai pašai, jo likās, ka puisi vispār nekas nesatrauc.

      Ievilkusi dziļi elpu, sieviete pagrieza aizdedzes atslēgu, pārbīdīja ātrumpārslēgu un ieslēdza pagrieziena rādītāju. Lai gan uztraukums joprojām bija milzīgs, rokas un kājas vairs tik ļoti nepurēja. Acīmredzot puiša paļāvība sēja mieru arī viņas pārkaitētajā prātā.

      Visu ceļu Gintai galvā jaucās neskaitāmi jautājumi, ko vēlētos uzdot, bet viņa saprata, ka šobrīd uz tiem atbildēt nespēj neviens.

      Tuvojoties slimnīcai, puisim sāka kļūt aizvien sliktāk. Uznāca briesmīga klepus lēkme. Lai gan viņš bija aizlicis mutei priekšā plaukstas, sieviete pamanīja, ka pasažieris atklepo asinis. Viņa lūdzās tikai vienu – kaut puisis izdzīvotu!

      Kad sanitāri lika viņu uz nestuvēm, sievietei šķita, ka jaunais vīrietis jau zaudējis samaņu, bet mediķi to vispār neievēro.

      Traumpunktā valdīja kaitinošs miers. Neviens nesteidzās pārbaudīt, vai cietušais vispār vēl elpo, nemaz nerunājot par tūlītēju palīdzību smagās automašīnas notriektam cilvēkam. Noskaidrojusi, ka Gintai nav zināms ne puiša vārds, uzvārds, ne viņa drēbēs atrodams kāds dokuments vai mobilais telefons, kas ļautu atšifrēt identitāti, feldšere, šķiet, vispār zaudēja jebkādu interesi par pacientu. Pateica vien: – Gaidiet rentgenu! – un aizgāja.

       Gintai šķita, ka minūtes pārvēršas stundās. Uz mirkli ienāca prātā, ka vajadzētu piezvanīt vīram, bet viņa juta, ka nespēs parunāt. Nostājusies pie nestuvēm, viņa, acis neatraudama, skatījās Eņģeļa sejā, kura kā allaž dvesa gandrīz dievišķu mieru, it kā puisis nemaz neciestu sāpes. Par to, ka viņš joprojām ir dzīvs, liecināja vien tikko jaušamā krūšu kurvja cilāšanās.

      Gintas roka uzmeklēja viņa plaukstu un nedroši saņēma. Puiša acis pēkšņi atdarījās, it kā sieviete būtu iztraucējusi viņu no sekla miega, un apkaltušās lūpas pavērās klusam čukstam.

      Ginta pieliecās tuvāk, lai dzirdētu, ko puisis cenšas pateikt.

      – Atceries... – viņš runāja ar milzīgu piepūli. – Labie darbi... Un viss... viss būs labi!

      – Būs labi! – sieviete, cīnoties ar asarām, aizlūzušu balsi dedzīgi atkārtoja. – Tikai izķepurojies, lūdzu!

      – Atvainojiet! – negaidot viņu kāds gandrīz brutāli pagrūda malā. – Viņš jāved uz rentgenu.

      Ginta paklausīgi atkāpās, noskatoties, kā Eņģeli ieved telpā ar metāla durvīm.

      – Viss būs labi! Viss būs labi! – viņa atkārtoja kā lūgšanā visu laiku, kamēr smagās durvis atkal atvērās un pa tām tika izstumtas ar baltu palagu apklātas nestuves.

       Sieviete neizpratnē salēcās un, kā zibens spērienu saņēmusi, grīļīgi kāpās atpakaļ. Sanitārs, neko neteikdams, pagāja viņai garām un pie ieejas nodeva vedamo citam kolēģim.

       – Uz morgu! – Ginta saklausīja ledainu norādījumu, bet tā jēga līdz apziņai aizgāja vēlāk, kad sanitārs uzsauca, ko viņa te vēl gaidot.

       Neko neredzošām acīm viņa izgāja no traumpunkta un atslīga uz soliņa uzgaidāmajā telpā. Galvā vispār nebija nevienas domas, tikai melns un baiss tukšums.

      Slimnīcas personāls, izliekoties aizņemti, slepus vēroja sievieti un sačukstēdamies minēja, kā var pazīt cilvēku, bet nezināt pat tā vārdu, turklāt sieviete izturējās tā, it kā būtu zaudējusi tuvu radinieku, nevis kādu svešinieku, kuru zina tikai pēc skata...

       Ginta tā nekustīgi bija nosēdējusi pusstundu, kad neapzināti ieklausījās blakus stāvošā pāra sīkajā ķildiņā.

       – Vai tu varēsi aiziet līdz autobusa pieturai? – ražena auguma meitenei jautāja izstīdzējis jauneklis.

       – Es nezinu. Man joprojām sāp, – skuķe iebilda. – Labāk braucam ar taksi! Tu taču varēji to jau izsaukt pie durvīm, – viņa vīzdegunīgi izslēja zodu un saknieba lūpas.

       – Mums nav naudas taksim! – puisis čukstus atrunājās. – Tu taču zini, ka man alga tikai nākamnedēļ.

       – Varēji paprasīt avansu, – meitene īgņojās.

Ginta pēkšņi, kā kaut ko atcerējusies, apņēmīgi izslējās un ierunājās: – Piedodiet! – viņa atvainojās. – Nejauši dzirdēju jūsu sarunu. Es varu aizvest jūs mājās, – sieviete laipni piedāvājās.

Jauniešiem iepletās acis, bet puisis vēl neveikli minstinājās: – Tas ir otrā pilsētas malā... Un mums nav naudas, ko samaksāt jums par vešanu...      Ginta, sev par pārsteigumu, sirsnīgi pasmaidīja un bezrūpīgi papurināja galvu: – Es taču ne jau naudas dēļ. Vienkārši gribu palīdzēt. Izdarīt kādam ko labu tāpat, par neko...

Puisis un meitene neticīgi saskatījās, laikam nodomādami, ka sieviete jukusi, tomēr piedāvājumam piekrita.

Un viņi trijatā devās laukā.