Saikne
– Ko jūs izdarījāt? – atrāvis skatienu no ekrāniem klātās sienas un grozāmajā krēslā pagriezies pret durvīm, kur, nolaidis plakstus un galvu plecos ierāvis, stāvēju es, Opis caur dziļās grumbās sarauktu pieri vērās manī. Viņa jau tā pērkondimdošajā balsī jaudās viegls dusmu piesitiens, un es nopriecājos, ka abi ar Ichimanēlu izlēmām – par notikušo ir jāizstāsta man, kamēr brālēns pa to laiku slēpsies kādā klusākā vietiņā, kur Opis viņu tik drīz neatrastu un nevarētu arī sodīt, iekams neesam izdomājuši, kā sastrādāto vērst par labu.
Lai gan mūsu vectēvs sludināja, ka visi bērni viņam vienlīdz mīļi, mēs – viņa mazmazmazbērni – zinājām, ka tā nav. Jo nevar būt. Novērotais liecināja par pretējo. Kamēr vieni mūsu plašās saimes locekļi dzīvoja cepuri kuldami, lai kādas nejaucības sastrādāja, citiem, šķietami paklausīgiem un rātniem, nācās kulties kā plikiem pa nātrēm, lai kaut mazumiņu laimes izpelnītos. Mums, jaunākās paaudzes pārstāvjiem, šāda pasaules kārtība nešķita īsti saprotama. Loģiski būtu, ja tas, kurš uzvedies labi, saņemtu balvu, turpretim tas, kurš kaut ko noziedzies, tiktu bargi sodīts. Diemžēl dzīvē tā ne vienmēr notika. Par to, kā būs šoreiz, abi ar Ichimanēlu nebijām pārliecināti ne tik, cik melns aiz naga.
– P-p-paņēmām t-t-tavu g-g-golfa n-n-nūju! – atkārtoju klusāk nekā pirmīt. Trīcēdams pie visām miesām, es sāku šaubīties, vai pareizāk nebūtu bijis notikušo atstāstīt no otra gala. Jo, atceroties, cik ātri no nozieguma vietas pazuda lietiskais pierādījums, man bija radusies cerība, ka viss atrisināsies veiksmīgi un neviens par mūsu nodarījumu neuzzinās, jo mūs ar to vairs nekas nesaistīja. Turklāt vectēvam somā palika vēl citas nūjas.
– Un? – Opis bargi noprasīja, laikam nojauzdams, ka tas vēl nav viss stāsts.
– Es g-g-gribēju p-p-amācīt Ichimanēlam sit-t-tienus, – izstostīju, cerēdams, ka vectēvs varbūt atmaigs, ja sapratīs, cik cēlu mērķu vadīts, es atļāvos pieskarties viņa svētajam inventāram. Golfs mūsu pasaulē bija sporta veids numur viens. Tas tika cienīts ne tikai izkopti graciozās, staltās stājas dēļ, bet galvenokārt tāpēc, ka trenēja precizitāti, koncentrēšanos un absolūta iekšējā miera saglabāšanu.
“Ja tevī kā putras katlā virmo emocijas, kas sprakšķēdamas lec pāri malām, tu nekad nekļūsi labs spēlētājs,” mēdza teikt Opis, runājot ne tikai par golfa spēli, bet par dzīvi vispār. “Jo,” viņš mēdza uzsvērt ne reizi vien, “emocijas aptumšo prātu, neļaujot domāt ar skaidru apziņu. Taču apzinātība,” šo vārdu mūsu kopienas viedākais vīrs vienmēr izrunāja ar īpašu uzsvaru, “ir virsmērķis, uz kuru visiem jātiecas.”
– Un? – nodunēja balss kā kalēja āmura sitiens pa laktu.
– Viņam n-n-nekādi n-n-neiz-d-d-devās t-t-trāpīt p-p-pa b-b-bumbiņu, – nomurmināju, atceroties, kā Ichimanēls švitināja nūju pa gaisu gan tā, gan šitā, bet šī tikai, pikēdama zemu kā bezdelīga pirms lietus, visu laiku aizšvīkstēja bumbiņai garām.
– Un?
– Un t-t-ad Ichimanēls d-d-dusmīgi t-t-trieca n-n-nūju p-p-pret zemi… – to sakot, ierāvu galvu vēl dziļāk plecos, atminēdamies skaļo krakšķi, kas sekoja pēdējam sitienam. Likās, ka tūlīt, tūlīt ar līdzīgu skaņu sašķīdīs vectēva apakšžoklis, kas ar draudīgu šņirkstoņu berzās pret augšžokli.
– Un?
– T-t-tā salūza. – Izpūtu pēdējo gaisu no plaušām, naivi cerēdams, ka vectēvs vairāk neko neprašņās. Nūja salūzusi, un miers. Galu galā viņam bija vēl padsmitiem citu sitamrīku. Turklāt mēs ar Ichimanēlu jau bijām vienojušies, ka no savas kabatas naudas sametīsimies jaunai. Taču kuru gan es cerēju apmānīt?
– Un? – Opis atkārtoja kā ieklemmējusies plate.
Tālākie notikumi atrodami grāmatā:
Grāmatu internetā var iegādāties ŠEIT.