Gunita
1
– Sasodīts! Sasodīts! Sasodīts! – bez mitas atkārtoju, dauzot pieri pret stūri un mēģinot aptvert, kā nonācu tik dziļā pakaļā.
Vēl pirms dažām stundām mana lielākā problēma bija kā ar vati piebāzta galva un puņķi, kas gāzās no deguna kā no Niagāras ūdenskrituma. It kā parasta saaukstēšanās, bet tik sūnaini jutusies nebiju kopš pērn pārslimotā kovida. Ja vien trīs dažādi eksprestesti nebūtu spītīgi rādījuši vienu strīpiņu, es domātu, ka esmu to briesmoni noķērusi atkārtoti. Toreiz galva sāpēja mēnesi no vietas, it kā būtu iespiesta skrūvspīlēs. Mocīja tāds klepus, ka pastāvēja reāli draudi izklepot ne tikai plaušas, bet visu iekšējo orgānu sistēmu. Piedevām tas sīkais, traucējošais krēpulis rīkles galā tirinājās vēl mēnešus trīs pēc izslimošanas. Katastrofālo atmiņas pasliktināšanos pat pieminēt negribas. Likās, ka vecuma demence mani piemeklējusi savus četrdesmit gadus par agru. Kauns jau atzīties, bet kādu laiku it visur, bezmaz pat uz tualeti, gāju ar lapiņu un zīmuli kabatā. Vai nav trakums? Doties uz veikalu ar sarakstu rokā tagad daudziem ir jau ierasta lieta, taču man ne prātā nevarēja ienākt, ka atgādinājumus vajadzēs tik elementārām lietām kā izkārt veļu žāvēties, uzmanīt zupas katlu uz plīts vai aizslēgt dzīvokļa durvis. Gadījās pat, ka darbā gāju kolēģei nodot ziņu no šefa, bet pa ceļam aizmirsu, kas tieši man jāsaka un kam, un ko es vispār daru pagrabstāva gaitenī, kur neatrodas neviens kabinets. Paldies Dievam, smadzeņu disfunkcija ar laiku mazinājās un nu vismaz vairs nebija tik visaptveroša, lai no rīta es aizmirstu silto, praktisko flaneļa naktskreklu nomainīt pret ofisa kostīmiņu vai neatcerētos, kā vadāms auto.
Ak jā, auto. Sasodīts!
Mana tumšpelēkā mazlitrāžas mazdiņa ar iesauku Kurkulis nu tupēja kupenā kā uz perēšanu sataisījusies cāļu māte un nebija izkustināma ne uz priekšu, ne atpakaļ. Labi, ka pirms brīža pretī nebrauca neviens cits spēkrats – baidījos pat domāt, kā varēja beigties mans zigzaga slidojums no vienas brauktuves malas uz otru ar trīskāršu tulupu negaidītā un neplānotā daiļslidošanas priekšnesuma beigās. Par laimi, mans metāla Šoma Uno līkumā neizmeta vēl salto, bet tā vietā pēc galvu reibinošās piruetes piezemējās greidera sastumtajā sniega valnī kā augstlēcējs mīkstā matracī. Pat gaisa spilveni neizsprāga. Un, par divkāršu laimi, mans zaļām gļotām pilnais smadzeņpods noturējās uz pleciem, dzelžu (un savu!) stiprību nepārbaudījis.
Nu kāpēc gan man vajadzēja kaut kur triekties šādā laikā vai, precīzāk, pilnīgā nelaikā?!? Pulkstenis rādīja pustrīs naktī, un labā ziņa par to, ka uz ceļa nebija citu auto, vienlaikus nozīmēja arī to, ka neviens te garām var nebraukt stundām. Līdz pilsētas robežai kilometru desmit. Pa šitādu šļuru iešus uz priekšu es tiktu ne ātrāk par Galapagu bruņrupucieni, kas velkas krastā norakt simtiem olu. Taču Kurkulim, tavu nelaimi, jau dega pat lampiņa, kas brīdināja par degvielas deficītu bākā, tātad motoru kurināt arī nevarēšu mūžīgi. Skaisti! Ja neizdosies nokārpīties no tā nolāpītā sniega vaļņa, aizmigšu mūža miegā savā noledojošajā skārda bundžā kā Sniegbaltīte stikla zārkā. Un jau pēc pāris stundām mani nepamodinās vairs neviens. Pat mans karsti mīļotais princis ne. It īpaši viņš ne. Sasodīts!
Atceroties Jurģi, deniņos iedūra trula sāpe kā nenoasināts bultas gals. Un tāds pats durklis ieurbās arī krūtīs, vēl vairāk samazinot skābekļa rezerves jau tā bez gaisa smokošajās plaušās. Tieši Jurģa dēļ man te tagad draudēja bojāeja. Vai zināt, ka nosalušie pirms nāves nejūt nekādas sāpes vai citas mocības? Vienkārši iemieg un… nepamostas. Salda nāve, tā teikt.
“Ha! Droši vien tikpat salda kā Žanetes lūpas!” manā galvā kāds indīgi piezīmēja, un smadzenes, uz atmiņām reaģējot, projicēja prātā skatu, ko pirms dažām stundām bija nācies ieraudzīt videozvanā no draudzenes Daivas. Viņa bija apstaigājusi kolēģus ar mērķi nodot telefoniskus sveicienus un uzmundrinājuma vārdus vājiniecei, kurai saaukstēšanās dēļ gāja secen biroja ballīte par godu ķīniešu Jaunajam gadam. (Paskaidroju: mūsu uzņēmuma lielākie sadarbības partneri ir no Ķīnas, tāpēc nevarējām neatzīmēt, jo – kurš gan laidīs garām iespēju par brīvu paballēties?) Šie vēlējumi, kā jūs droši vien nopratāt, tika adresēti man. Diemžēl arī Daivai nebija ne jausmas, ka ne visi kolēģi vēl man drīzu izveseļošanos. Tie divi noteikti klusībā cerēja, ka mājās nosmakšu savās krēpās. Viņiem, visticamāk, pat ne pārdrošākajos sapņos nerādījās, ka izdosies mani novest teju līdz sirdstriekai. Vismaz es nu pilnīgi noteikti nebiju gatava ieraudzīt ko tāāādu, kad Daiva, staigādama pa mūsu vairākstāvu ofisu, pavēra Žanetes kabineta durvis, meklējot nākamo laimes vēlētāju.
Īsāk sakot, kad atvērās durvis, Daivas un, par nožēlošanu, arī manam skatienam atklājās aina, kas mirkli vēlāk noveda mani pie somu pakošanas un pēc tam jau pie tikpat kā drošas nāves, neveiksmīgi tēlojot čukču metāla iglā. Ko tad mēs ieraudzījām?
Tālākie notikumi atrodami grāmatā:
Grāmatu var iegādāties šeit.
E-grāmatu var iegādāties šeit.
Bet, ja vēlies grāmatu ar autogrāfu, sazinies ar pašu autori!
Ar dažām nodaļām un romāna varoņiem var iepazīties arī žurnāla "I'mperfekt" 2024.g. pavasara numurā!
Radošā komanda:
Apgāda vadītāja Vija Kilbloka
Projekta vadītāja un redaktore Bārbala Simsone
Vāka dizains Natālija Kugajevska
Korektores Andžela Berķe un Ilona Burka
Mākslinieciskā redaktore Inguna Kļava-Švanka
